Profesora Dovela galva

—   Es neieredzu šo Kernu, — vecīte sacīja, ar kabatas lakatu slaucīdama acis. — Viņš manu meitu novedis līdz ārprātam. Es nezinu, ko viņa Kerna mājā pieredzēja un ko tur darīja — par to viņa pat man nestāstīja —, taču vienu es zinu: tiklīdz Marija iestājās šai darbā, tā arī kļuva nervoza. Es viņu vairs nepazinu. Meita nāca mājās bāla, satraukta, viņai bija zudusi ēstgriba, viņa mocījās ar bezmiegu. Naktīs Mariju māca murgi. Viņa trūkās augšā un pa miegam runāja, ka viņu vajājot Kerns un kaut kāda tur Dovela galva … Kerns pa pastu man piesūta meitas algu, diezgan krietnu summu, sūta līdz pat šim laikam. Taču es šai naudai nepieskaros. Veselību ne par kādu naudu neatgūsi… Meitu es esmu zaudējusi .., — Un vecīte izplūda asarās.

«Nē, šeit Kerna atbalstītājus velti meklēt,» nodomāja Artūrs Dovels. Viņš nolēma ilgāk neslēpt nāciena īsto iemeslu.

—   Kundze, — viņš sacīja, — es tagad teikšu atklāti, ka man ir ne mazāks pamats ienīst Kernu. Man bija vajadzīga jūsu meita, lai ar Kernu nokārtotu dažus rēķinus un … atklātu viņa noziegumus.

Lorānas kundze iekliedzās.

—   Nē, neuztraucieties, jūsu meita šajos noziegumos nav iejaukta.

—   Mana meita drīzāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, — Lorāna lepni atbildēja.

—   Es gribēju lūgt Lorānas jaunkundzes palīdzību, bet tagad redzu, ka viņai pašai vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka jūsu meita nav zaudējusi prātu, bet Kerns viņu ļaunprātīgi ieslodzījis trako namā.

—   Kāpēc? Par ko?

—   Tieši tāpēc, ka jūsu meita labāk mirs, nekā izdarīs noziegumu, kā jūs sacījāt. Acīm­redzot Kernam viņa likās bīstama.

—   Bet par kādiem noziegumiem jūs runā­jat?

Artūrs Dovels Lorānu vēl maz pazina un baidījās no vecītes pjāpīguma, tāpēc nolēma viņai visu nestāstīt.

—   Kerns taisīja nelikumīgas operācijas. Sakiet, lūdzu, kurā slimnīcā Kerns jūsu meitu ievietojis?

Uztrauktā Lorāna tik tikko spēja koncentrē­ties, lai turpinātu sakarīgi runāt. Vārdi jaucās ar asarām, kad viņa atbildēja:

—   Kerns ilgu laiku man negribēja to teikt. Pie sevis mājās viņš mani neielaida. Nācās rakstīt vēstules. Viņš atbildēja izvairīgi, cen­tās mani mierināt un apgalvot, ka meitas veselības stāvoklis uzlabojas un ka drīz viņa varēs atgriezties mājās. Kad mans pacietības mērs bija pilns, es viņam rakstīju, ka sūdzē­šos par viņu, ja viņš tūlīt man nepaziņos, kur ir Marija. Tad viņš uzrakstīja slimnīcas adresi. Tā atrodas Parīzes apkaimē, So. Pri­vātā slimnīca pieder ārstam Ravino. Ak, es uz turieni aizbraucu! Bet mani pat pagalmā neielaida. Tas ir kā īsts cietums, visapkārt mūra žogs. «Pie mums ir tāda kārtība,» sargs paskaidroja, «ka slimnieku tuviniekus, kaut arī tā būtu māte, mēs slimnīcā neielaižam.» Es izsaucu dežurējošo ārstu, bet viņš man atbildēja to pašu. «Kundze,» viņš teica, «tuvi­nieku ierašanās slimniekus vienmēr satrauc un pasliktina viņu psihisko stāvokli. Es varu jums pateikt tikai to, ka jūsu meita jūtas labāk.» Un aizcirta vārtus manā priekšā.

—  Es tomēr pacentīšos sastapt jūsu meitu. Varbūt man izdosies viņu arī atbrīvot.

Artūrs precīzi pierakstīja adresi un atsveici­nājās.

—   Es darīšu visu, kas manos spēkos. Ticiet man, ja Lorānā*s jaunkundze būtu mana māsa, es nerūpētos par viņu vairāk.

Padomu un labu novēlējumu pavadīts, Dovels izgāja no istabas.

Artūrs nolēma, ka nekavējoties jāsatiek Larē. Viņa draugs augas dienas pavadīja kopā ar Briki, un Dovels devās uz di Mena avēniju. Pie namiņa stāvēja Larē automašīna.

Dovels aši uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viesistabā.

—   Kāda nelaime, Artūr! — viņu sagaidījis, iesaucās Larē. Viņš bija ārkārtīgi satraukts, staigāja pa istabu un jauca savus melnos, cirtainos matus.

—   Kas noticis, Larē?

—   O! … — draugs novaidējās. — Viņa aizbēgusi…

—   Kas?

—   Nu, protams, Brikes jaunkundze.

—  Aizbēgusi? Bet kāpēc? Runājiet beidzot sakarīgi!

Panākt no Larē sakarīgu stāstījumu nebija viegli. Viņš joprojām skraidīja uz priekšu un atpakaļ, nopūtās, stenēja un vaidēja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz Larē sāka stāstīt: