Profesora Dovela galva

—   Pacietieties, Larē, — viņš teica. — Mums ir kopīgs mērķis. Apvienosim mūsu pūliņus un rīkosimies uzmanīgi. Mums ir divas iespē­jas: vai nu nekavējoties uzbrukt Kernam, vai ari censties vispirms pa aplinkus ceļiem izzi­nāt par mana tēva galvas un Brikes likteni. Pēc Brikes aizbēgšanas Kerns noteikti tur acis vaļā. Ja viņš mana tēva galvu vēl nav iznīcinājis, tad noteikti to pamatīgi noslēpis. Galvu taču var nogalināt dažās minūtēs. Tikko policija sāktu klaudzināt pie Kerna dur­vīm, viņš pirms to atvēršanas iznicinātu nozieguma pēdas. Un mēs neko neatradīsim. Neaizmirstiet, Larē, ka arī Brike ir «nozie­guma pēdas». Kerns ir izdarījis nelikumīgas operācijas. Vēl vairāk: viņš nelikumīgi ir pie­savinājies Anželikas līķi. Bet Kerns ir cilvēks, kam visi līdzekļi ir labi. Viņš taču uzdrošinā­jās pilnīgā slepenībā atdzīvināt mana tēva galvu. Es zinu, ka tēvs testamentā bija novē­lējis savu līķi preparēšanai, bet nekad netiku dzirdējis, ka viņš būtu piekritis savas galvas atdzīvināšanai. Kāpēc Kerns no visiem, pat no manis, galvu slēpj? Kāpēc viņam tā vaja­dzīga? Un kāpēc viņam vajadzīga Brike? Var­būt viņš izdara cilvēkiem vivisekcijas, un Brike viņam noderēja par izmēģinājumu trusīti?

—   Tāpēc viņa vēl jo ātrāk jāglābj — dedzīgi iebilda Larē.

—  Jā, jāglābj, nevis jāpaātrina viņas gals. Bet mūsu vizīte pie Kerna liktenīgo iznākumu var paātrināt.

—   Ko tad lai dara?

—   Jāiet pa otru, garāko ceļu. Pacentīsi­mies, lai arī šis ceļš kļutu pēc iespējas īss. Marija Lorāna mums var sniegt daudz vērtīgākas ziņas nekā Brike. Lorāna zina mājas izplānojumu, viņa ir kopusi galvas. Varbūt viņa ir runājusi ar manu tēvu … tas ir, ar viņa galvu.

—   Tad dodamies ātrāk pie Lorānas.

—   Diemžēl arī viņa vispirms jāatbrīvo.

—   Vai viņa ir pie Kerna?

—   Slimnīcā. Acīmredzot tā ir viena no slimnīcām, kurās par krietnu samaksu tur ieslodzītus tikpat slimus cilvēkus, kādi esam mēs abi. Mums būs krietni jāpapūlas, Larē.— Un Dovels izstāstīja draugam par savu tikša­nos ar Lorānas māti.

—   Nolādētais Kerns! Viņš sēj visapkārt nelaimi un šausmas. Ja viņš nonāktu manos . . .

—   Pacentīsimies, lai nonāk. Un pirmais solis — mums jātiekas ar Lorānu.

—   Es nekavējoties braucu turp.

—   Tas būtu neprātīgi. Mums pašiem jāpa­rādās tikai tādos gadījumos, kad citas izejas nav. Pagaidām izmantosim citu cilvēku pakal­pojumus. Mēs abi būsim sava veida slepenā komiteja, kas vada uzticamus cilvēkus, bet sevi ienaidniekam neatklāj. Jāatrod uzticams cilvēks, kas varētu aizbraukt uz So pilsētiņu, iepazītos ar sanitāriem, kopējām, pavāriem, naktssargiem, ar ko vien iespējams. Ja kaut vienu no viņiem izdosies uzpirkt, puse darba būs padarīta.

Larē nevarēja rimties. Viņš pats gribēja nekavējoties sākt rīkoties, taču pakļāvās nosvērtajam Artūram un beidzot samierinājās ar piesardzīgas rīcības politiku.

—   Bet ko mēs līgsim talkā? O, Šaubu! Jauno mākslinieku, ķas nesen ieradās no Austrālijas. Viņš ir māns draugs, brīnišķs cil­vēks, teicams sportists. Viņam šāds uzdevums būs sava veida sports. Velns lai parauj, — nolamājās Larē, — kāpēc gan es pats nevaru ķerties pie šī uzdevuma?

—   Vai tas ir tik romantiski? — smaidīdams vaicāja Dovels.

RAVINO SLIMNĪCA

Saubs, divdesmit trīs gadus vecs blonds, atlētiska auguma sārtvaidzis, ar sajūsmu pie­ņēma «sazvērnieku» piedāvājumu. Sīkumus viņi pagaidām Šaubam nestāstīja, bet pateica, ka viņš draugu labā var izdarīt milzīgu pakal­pojumu. Viņš jautri māja ar galvu, pat neapprasījies Larē, vai visā šajā pasākumā nav kas peļams: šaubs ticēja Larē un viņa drauga godīgumam.

—   Lieliski! — iesaucās Šaubs. — Es tūdaļ braucu uz So. Krāsu kaste būs teicams iegansts, kāpēc mazajā pilsētiņā ieradies svešs cilvēks. Es skicēšu sanitāru un kopēju portretus. Ja viņas nebūs briesmīgi neglītas, es pat drusku ar viņām palakstošos.

—  Ja vajadzīgs, piedāvājiet viņām roku un sirdi, — aizrautīgi sacīja Larē.

—   Sim nolūkam es neesmu pietiekami skaists, — jaunais cilvēks kautrīgi iebilda. — Taču, ja būs nepieciešams, savus bicepsus es labprāt likšu lietā.

Jaunais sabiedrotais devās ceļā.

—   Atcerieties, ka jā/īkojas pēc iespējas ātri un ar vislielāko piesardzību, — Dovels deva viņam pēdējo padomu.

Šaubs apsolīja atbraukt pēc trim dienām. Taču jau nākamās dienas novakarē pavisam nospiestā garastāvoklī viņš ieradās pie Larē.

—   Neiespējami, — viņš teica. — Tā nav slimnīca, bet ar mūra sienu apjozts cietums. Un šaipus sienai neviens no kalpotājiem neiz­nāk. Visus produktus atved sagādnieki, kurus pat pagalmā neielaiž. Pie vārtiem iznāk saim­niecības vadītājs un saņem visu, kas vaja­dzīgs … Es staigāju ap šo cietumu kā vilks ap aitu kūti. Taču man neizdevās pat pamest skatu viņpus žogam.

Larē bija vīlies un sarūgtināts.

—   Es cerēju, ka jūs būsit attapīgāks un asprātīgāks, Šaub, — viņš sacīja ar neslēptu īgnumu.