Profesora Dovela galva

—   Vakar no rīta Brikes jaunkundze sūdzē­jās, ka sāpes kājā pastiprinoties. Kāja bija ļoti satūkusi un kļuvusi zila. Es izsaucu ārstu. Viņš aplūkoja kāju un sacīja, ka stāvoklis krasi pasliktinājies. Sākusies gangrēna. Ne­pieciešama operācija. Ārsts neapņēmās viņu operēt mājās un pieprasīja, lai slimnieci tūliņ nogādātu slimnīcā. Taču Brikes jaunkundze neparko nepiekrita. Viņa baidījās, ka slimnīcā pievērsīs uzmanību rētām uz viņas kakla. Viņa raudāja un sacīja, ka viņai jāatgriežas pie Kerna. Kerns bija brīdinājis, ka Brikei jāpaliek pie viņa, līdz tā pilnīgi «atveseļosies». Viņa nebija klausījusi un tagad tiekot bargi sodīta. Viņa ticot Kernam kā ķirurgam. «Ja viņš spēja mani uzcelt no miroņiem un dot man jaunu augumu, viņš izārstēs arī kāju. Viņam tā ir nieka lieta.» Mani centieni viņu pierunāt beidzās nesekmīgi. Es negribēju viņu laist. Un nolēmu ņemt talkā viltību. Teicu, ka pats viņu aizvedīšu pie Kerna, cerēdams tādē­jādi viņu nogādāt slimnīcā. Taču man bija jārīkojas tā, lai Brikes atdzīvināšanas noslē­pums tiešām netiktu atklāts pirms laika, — es neaizmiršu par jums, Artūr. Es aizbraucu ne vairāk kā uz stundu, lai visu norunātu at­pazīstamiem ārstiem. Es gribēju piemānīt Briki, bet viņa bija viltīgāka par mani un savu kopēju. Kad atbraucu atpakaļ, viņas vairs nebija. Uz galdiņa pie gultas atradās zīmīte — tas ir viss, kas no viņas palicis. Paskatieties, — un Larē pasniedza Artūram papīra lapiņu, uz kuras steigā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi.

«Piedodiet man, Larē, citādi rīkoties es nespēju. Es atgriezīšos pie Kerna. Neapmek­lējiet mani. Kerns mani nostādīs uz kājām, kā vienreiz jau to izdarījis. Uz drīzu redzē­šanos, — šī doma mani nomierina.»

— Nav pat paraksta.

—   Pievērsiet uzmanību rokrakstam, — sacīja Larē. — Tas ir mazliet pārvērsts Anže­likas rokraksts. Tāds būtu Anželikas rok­raksts, ja viņa būtu rakstījusi krēslas stundā vai ar sāpošu roku: lielākiem burtiem, plašā­kiem vēzieniem.

—  Taču kā tas viss noticis? Kā viņa spēja aizbēgt?

—   Ak vai! Viņa aizbēga no Kerna, lai tagad no manis aizbēgtu pie Kerna. Kad es atbraucu, šurp un ieraudzīju, ka būrītis ir tukšs, es gandrīz vai nogalināju kopēju. Taču viņa paskaidroja, ka ir apmānīta. Brike ar pūlēm piecēlusies, piegājusi pie telefona un piezvanījusi man. Tā bija viltība. Man viņa nezvanīja. Parunājusi pa telefonu, Brike kopējai pateikusi, ka es it kā visu esot nokār­tojis un liekot viņai nekavējoties braukt uz slimnīcu. Brike palūgusi kopēju izsaukt auto­mašīnu, pēc tam, viņas atbalstīta, aizgājusi līdz tai un, atteikdamās no kopējas turp­mākas palīdzības, aizbraukusi. «Tas nav tālu, bet tur mani sagaidīs sanitāri,» viņa sacījusi. Kopēja bijusi pilnīgi pārliecināta, ka viss tiek darīts pēc mana rīkojuma un ar manu ziņu. Artūr! — Larē pēkšņi iesaucās, no jauna sāk­dams uztraukties. — Es nekavējoties braukšu pie Kerna. Es nevaru viņu tur atstāt. Es jau pa telefonu lūdzu atsūtīt manu automašīnu. Brauciet man līdzi, Artūr!

Artūrs pagājās pa istabu. Cik negaidīti viss sarežģījies! Pieņemsim, ka Brike jau ir izstāsstījusi visu, ko zināja par Kerna māju. Taču viņas zināšanas bija nepieciešamas ari turp­māk, nemaz jau nerunājot par to, ka viņa pati bija pierādījums pret Kernu. Un Larē zaudējis katru jēgu. Tagad no viņa būs slikts palīgs.

—   Paklausieties, draugs, — teica Artūrs, uzlicis rokas māksliniekam uz pleciem. — Ta­gad vairāk nekā jebkad mums stingri jāsa­ņem sevi rokās un mēs nedrīkstam rīkoties nepārdomāti. Brike ir pie Kerna. Jārēķinās ar notikušo. Vai ir jēga pirms laika kaitināt zvēru viņa alā? Kā jūs domājat, vai Brike izstāstīs Kernam par visu, kas ar viņu noticis kopš tā laika, kad viņa aizbēgusi, — par mūsu iepazīšanos, par to, ka mēs esam par Kernu daudz ko uzzinājuši?

—   Es varu galvot, ka viņa neteiks nekā, — Larē pārliecināts atbildēja. — Viņa ! tur, uz jahtas, deva vārdu un pēc tam vairākkārt atkārtoja, ka klusēs. Tagad viņa solījumu pil­dīs ne tikai aiz bailēm, bet arī… citu motīvu dēļ.

Artūrs šos motīvus zināja. Viņš jau sen bija ievērojis, ka Larē velta Brikei aizvien vairāk uzmanības.

«Nelaimīgais romantiķis,» Dovels nodo­māja, «viņam veicas ar traģisku mīlestību. Šoreiz viņš zaudē ne tikai Anželiku, bet arī no jauna atdzimstošo mīlu. Taču vēl jau viss nav pagalam.»