Profesora Dovela galva

Larē katru rītu apciemoja Briki. Reiz viņš klusi ienāca istabā. Kopējas nebija. Brike snauda vai bija tikai pievērusi acis. Dīvaini, bet viņas seja šķita kļūstam aizvien jaunāka. Tagad Brikei varēja dot ne vairāk kā div­desmit gadu. Viņas vaibsti bija izlīdzināju­šies un kļuvuši maigāki. Larē uz pirkstga­liem piegāja pie gultas, noliecās, ilgi lūkojās šajā sejā un . .. pēkšņi maigi to noskūpstīja uz pieres. Šoreiz Larē neanalizēja, vai viņš skūpsta Anželikas «ēnu», Brikes galvu vai pašu Briki.

Brike lēni pavēra plakstus, paskatījās uz Larē, un viņas lūpās pavīdēja vārs smaids.

—   Kā jūs jūtaties? — jautāja Larē. — Vai es jūs neuzmodināju? .

—   Nē, es negulēju. Pateicos, es jūtos labi. Ja tikai nesāpētu …

—  Ārsts saka, ka nekā nopietna nav. Guliet mierīgi, un jūs drīz izveseļosities …

Ienāca kopēja. Larē pamāja ar galvu un izgāja. Brike viņu pavadīja ar maigu ska­tienu. Viņas dzīvē bija ienācis kas jauns. Viņa gribēja drīzāk izveseļoties. Kabarē, de­jas, šansonetes, «Šanuāra» iereibušie jautrie viesi — tas viss aizpeldēja kaut kur tālu prom, zaudēja jēgu un vērtību. Viņas sirdi modās jauni sapņi par laimi. Var jau būt, ka tas bija lielākais atdzimšanas brīnums, ko neapjauta ne pati «atdzimusī», ne Larē. Skaidrais, jaunavīgais Anželikas Gajas augums ne vien atsvaidzināja Brikes galvu, bet arī pārvērta viņas domu gaitu. Vaļīgā kabarē dziedātāja pārvērtās kautrā meitenē.

KERNA UPURIS

Kamēr Larē nodevās vienīgi rūpēm par Briki, Artūrs Dovels ievāca ziņas par Kerria māju. Laiku pa laikam draugi apspriedās ar Briki, kas viņiem pastāstīja visu, ko zināja par Kerna namu un tā iemītniekiem.

Artūrs Dovels nolēma rīkoties ļoti piesar­dzīgi. Kopš Brikes pazušanas Kerns noteikti ievēroja modrību. Pēkšņi viņu pārsteigt nez vai izdosies. Jādarbojas tā, lai Kerns līdz pēdējam brīdim nenojaustu, ka pret viņu sākts uzbrukums.

—   Mēs rīkosimies pēc iespējas viltīgāk, — viņš teica Larē. — Vispirms jāuzzina, kur dzīvo Lorānas jaunkundze. Ja viņa nav ar Kernu uz vienu roku, viņa daudzējādā ziņā mums palīdzēs, — daudz vairāk nekā Brike.

Uzzināt Lorānas adresi bija pavisam vien­kārši. Taču, kad Dovels aizgāja uz Lorānas dzīvokli, viņu gaidīja vilšanās. Lorānas vietā Artūrs sastapa vienīgi viņas māti — cienī­jamu, tīri ģērbušos, bēdu sagrauztu sirm­galvi saraudātām, neuzticības pilnām acīm.

—   Vai es varētu runāt ar Lorānas jaun­kundzi? — viņš vaicāja.

Vecā sieviete neizpratnē pavērās viņā.

—   Manu meitu? Vai tad jūs viņu pazīs­tat? … Ar ko man ir tas gods, un kāpēc jums vajadzīga mana meita?

—   Ja atļausit…

—   Lūdzu. — Lorānas māte ieveda ciemiņu nelielā viesistabā, kurā atradās vecmodīgas mīkstās mēbeles "baltos pārvalkos, ar mežģīņu sedziņām uz atzveltnēm. Pie sienas liels por­trets. «Interesanta meitene,» nodomāja Ar­tūrs.

—   Mans uzvārds ir Radjē, — viņš teica.

Es esmu provinces ārsts, tikai vakar iebraucu no Tulonas. Agrāk es pazinu kādu Lorānas jaunkundzes universitātes laika draudzeni. Te, Parīzē, es nejauši satiku šo draudzeni un no viņas uzzināju, ka Lorānas jaunkundze strādā pie profesora Kerna.

—  Bet kā sauc manas meitas universitātes laika draudzeni?

—   Kā sauc? Rišā!

—   Rišā, Rišā … Tādu uzvārdu es neesmu dzirdējusi, — piemetināja Lorāna un jau ar neslēptu neuzticību prasīja: — Vai jūs nav sūtījis Kerns?

—   Nē, mani nav sūtījis Kerns, — smaidot atbildēja Artūrs. — Bet es ļoti gribētu ar viņu iepazīties. Viņš strādā medicīnas nozarē, par kuru es interesējos. Man ir zināms, ka dau­dzus, turklāt pašus interesantākos eksperi­mentus Kerns izdara mājās. Taču viņš ir ļoti noslēgts cilvēks un nevienu negrib ielaist savā svētnīcā.

Vecajai Lorānai tas šķita ticami. Kad meita bija sākusi strādāt pie profesora Kerna, viņa sacīja, ka profesors dzīvo ļoti noslēgti un nevienu nepieņem. «Ar ko viņš nodarbojas?» viņa bija meitai taujājusi un saņēmusi neno­teiktu atbildi: «Ar visādiem zinātniskiem eks­perimentiem.»

—   Tā nu es, — turpināja Dovels, — nolēmu vispirms iepazīties ar Lorānas jaunkundzi un lūgt viņas padomu, kā man drīzāk tikt pie inerķa. Viņa varētu nolīdzināt ceļu, jau iepriekš ar Kernu parunāt, iepazīstināt mani ar viņu un ievest viņa namā.

Jaunā cilvēka izskats modināja uzticību, taču viss, kas bija saistīts ar Kerna vārdu, radīja Lorānas kundzes sirdī tādu nemieru un satraukumu, ka viņa nezināja, ko tālāk teikt. Viņa smagi nopūtās un, valdīdamās, lai ne­sāktu raudāt, teica:

—  Manas meitas nav mājās. Viņa ir slim­nīcā.

—   Slimnīcā? Kādā slimnīcā?

Lorānas kundze neizturēja. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi vienatnē ar savām bēdām un tagad, aizmirsdama jebkādu piesardzību, izstāstīja savam viesim visu: kā viņas meita pēkšņi atsūtījusi vēstuli par to, ka darba apstākļu dēļ viņai kādu laiku vajadzēs palikt pie Kerna, lai koptu smagi slimos; kā viņa, māte, nesekmīgi bija mēģinājusi tikties ar meitu Kerna mājā; kā viņa uztraukusies, kad Kerns beidzot paziņojis, ka viņas meita sasli­musi ar nerviem un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā.