Profesora Dovela galva

—   O, jā!… Tas man ir jau kopš bērnības. Viens dziedāšanas profesors atklāja, ka man esot kontralts, cits — ka man esot mecosop­rāns. Katrs manu balsi gribēja nostādīt ci­tādi, bet iznāca … turklāt es nesen saaukstē­jos …

«Vai viens fakts netiek pārāk plaši izskaid­rots?» Larē nodomāja. «Un kāpēc viņa tā apmulsa? Mana hipotēze sāk apstiprināties. Te kaut kas slēpjas.»

—   Kad jūs dziedat zemos toņus, — viņš skumīgi iesāka, — man šķiet, it kā es dzir­dētu kādas savas ļoti labas paziņas balsi… Viņa bija slavena dziedātāja. Nelaimīgā sie­viete gāja bojā vilciena katastrofā. Lai cik savādi tas būtu, viņas līķi neatrada … Viņas un jūsu augums ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Varētu pat domāt, ka tas ir viņas augums.

Brike palūkojās uz Larē ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā. Viņa saprata, ka šo sarunu Larē nav uzsācis nejauši.

—   Gadās cilvēki, kas viens otram ir ļoti līdzīgi… — viņa drebošā balsī teica.

—   Jā, bet tādu līdzību es vēl nebiju redzē­jis. Turklāt… jūsu žesti.., lūk, šis, žests ar delnu … Un vēl… jūs tikko ar roku aizskārāt galvu, it kā sakārtodama kuplus matus. Tādi mati bija Anželikai Gajai. Un tā viņa sakār­toja nepaklausīgo sprogu pie deniņiem … Bet jums nav garu matu. Jums tie ir īsi, apgriezti pēc pēdējās modes.

—   Arī man senāk bija gari mati, — pie­celdamās teica Brike. Viņas seja bija nobā­lējusi un pirkstu gali jūtami trīcēja. — Te ir smacīgi… Kāpsim augšā …

—   Pagaidiet, — tāpat satraukts, Larē viņu aizturēja. — Man ar jums jāparunā.

Viņš ar varu apsēdināja Briki pie ilumi­natora.

—   Man ir nelabi… Es neesmu pieradusi pie šūpošanās! — iesaucās Brike, cenzdamās tikt prom. Taču Larē it kā nejauši ar roku pieskārās viņas kaklam un mazliet pacēla kaklarotu. Viņš ieraudzīja sārtu rētu.

Brike sagrīļojās. Larē tik tikko paguva viņu satvert: Brike bija paģībusi.

Nezinādams, ko iesākt, mākslinieks iešļāca viņai sejā ūdeni tieši no karafes. Brike drīz atguvās. Viņas acīs iekvēlojās neaprakstā­mas šausmas. Dažas bezgalīgi garas minū­tes viņi klusēdami raudzījās viens otrā. Brike domāja, ka pienācis atmaksas brīdis. Baigais atmaksas brīdis par svešā ķermeņa piesavi­nāšanos.

—   Nepazudiniet mani!… Žēlojiet…

—   Nomierinieties, es netaisos jūs pazudi­nāt … bet man jāatklāj šis noslēpums. — Larē pacēla Brikes roku, kas nokarājās kā pātaga, un cieši to saspieda. — Atzīstieties — tas nav jūsu augums? Kā jūs to ieguvāt? Stāstiet man visu patiesību!

—   Zan! — Brike pūlējās iekliegties, bet Larē ar roku aizspieda viņai muti un no­šņāca pie pašas auss:

—  Ja jūs vēlreiz iekliegsities, jūs vairs ne­iziesit no šīs kajītes.

Pēc tam, atgājis no Brikes, viņš aši aiz­slēdza kajītes durvis un cieši aizvēra ilumi­natoru.

Brike ieraudājās kā bērns. Taču Larē bija nepielūdzams.

—   Asaras jums nepalīdzēs! Runājiet drī­zāk, kamēr es neesmu zaudējis pacietību.

—   Es neesmu vainīga, — šņukstēdama Brike ierunājās. — Mani nogalināja … Pēc tam es atdzīvojos … Tikai mana galva … uz stikla paliktņa… Tas bija tik šaus­mīgi!… Turpat atradās arī Tomā galva… Es nezinu, kā tas notika … Profesors Kerns — tas bija viņš, kas mani atdzīvināja… Es lūdzu, lai viņš atdod man ķermeni. Viņš ap­solīja … un atveda no kaut kurienes šo ķer­meni … — viņa gandrīz ar šausmām paska­tījās uz saviem pleciem un rokām. — Kad es ieraudzīju līķi, es atteicos… Man bija tik baigi… Es negribēju, es lūdzu, lai manu galvu neliek klāt līķim … To var apliecināt Lorāna — viņa mūs kopa. Taču Kerns ne­klausīja. Viņš mani iemidzināja, un es atmo­dos, lūk, tāda. Es negribēju palikt pie Kerna un aizbēgu uz Parīzi, bet pēc tam uz še­jieni … Es zināju, ka Kerns man sekos … Es jūs lūdzu, nenogaliniet mani un nevienam neko nesakiet. Es negribu zaudēt savu ķer­meni, tagad tas ir kļuvis mans… Man nekad nav bijušas tik vieglas kustības … Vienīgi kāja sāp… Bet tas pāries… Es negribu atgriezties pie Kerna!

Klausīdamies nesakarīgajā runā, Larē do­māja: «Liekas, ka Brike tiešām nav vainīga. Bet šis Kerns… Kā viņš varēja dabūt Gajas līķi un izlietot tādam briesmīgam eksperimentam? Kerns? Par viņu es esmu dzirdējis no Artūra. Kerns, kā liekas, bija viņa tēva asistents. Šis noslēpums jāatklāj.»

—   Beidziet raudāt un uzmanīgi paklausie­ties manī, — viņš stingri teica. — Es jums palīdzēšu, taču ar tādu noteikumu, ka jūs nevienam nestāstīsit par to, kas ar jums līdz pat šim brīdim noticis. Nevienam, izņemot vienu cilvēku, kurš tūliņ te ieradīsies. Tas ir Artūrs Dovels — jūs viņu jau pazīstat. Jums visās lietās jāklausa man. Tikko nepaklau­sīsit, jūs piemeklēs bargs sods. Jūs esat izda­rījusi noziegumu, par ko soda ar nāvi. Un jūs nekur nepaslēpsit savu galvu un piesa­vināto svešo augumi. Jūs atradīs un giljotn nēs. Uzklausiet mani. Vispirms, nomierinie­ties. Otrkārt, sēdieties pie klavierēm un dzie­diet. Dziediet pēc iespējas skaļāk, lai arī tur augšā varētu sadzirdēt. Jums ir ļoti jautri un jūs negribat vēl kāpt augšā uz klāja.

Brike piegāja pie pianīno, apsēdās un sāka dziedāt, pati spēlēdama pavadījumu, lai gan viņas pirksti tik tikko klausīja.