Profesora Dovela galva

Lūk, resns, bālsejains komersants ar trīco­šām, resnām, vasaras raibumiem un rūsga­nām spalviņām klātām rokām pasniedz naudu. Viņš elpo smagi kā astmas slimnieks. Skatiens sasprindzināti seko līdzi ruletes gai­tai. Larē ir pārliecināts, ka resnvēderis ir pamatīgi paspēlējis un tagad cerībā uz vin­nestu liek galdā pēdējos frankus. Bet, ja nu nelaimēsies, tad šis miesās izplūdušais cil­vēks droši vien dosies uz pašnāvnieku aleju un tur noslēgs rēķinus ar dzīvi.

Aiz resnvēdera stāv slikti ģērbies, gludi skuvies vecs vīrs ar pinkainiem, sirmiem ma­tiem un maniaka acīm. Viņam rokās ir pie­zīmju grāmatiņa un zīmulis. Viņš pieraksta laimestus un spēlējošos numurus, kaut k© rēķina … Savu mantību viņš jau sen ir pa­spēlējis un kļuvis par ruletes vergu. Spēļu nama administrācija viņam katru mēnesi iz­maksā nelielu pabalstu iztikai un spēlei: tā ir sava veida reklāma. Tagad viņš taisa savu «varbūtības teoriju» un studē Fortūnas kap­rīzo raksturu. Kad viņa pieņēmumi nepiepil­dās, viņš ar zīmuli nikni klapē pa piezīmju grāmatiņu, lēkā uz vienas kājas, kaut ko murkšķ un atkal cītīgi rēķina. Kad izrādās, ka viņa pieņēmumi pareizi, vecā vīra seja staro un viņš pagriež galvu pret blakus stā­vētājiem, it kā gribēdams sacīt: redziet, bei­dzot man ir izdevies atklāt gadījuma likum­sakarību.

Divi sulaiņi zem rokas ieved un apsēdina krēslā pie galda veceni melnā zīda kleitā, ar briljanta rotu uz krunkainā kakla. Vecenes seja ir nopūderēta tik balta, ka nobālēt viņai nav iespējams. Ieraugot mistisko bumbiņu, kas dala bēdas un prieku, viņas iegrimušajās acīs iedegas alkatības uguns un tievie, gre­dzeniem rotātie pirksti sāk drebēt.

Jauna, daiļa, stalta, elegantā tumšzaļā kleitā tērpta sieviete, iedama garām galdam, ar nevērīgu žestu uzmet tūkstoš franku zīmi, paspēlējusi bezrūpīgi iesmejas un dodas uz nākamo zāli.

Larē lika uz sarkanās krasas simts fran­kus un laimēja.

«Šodien man jālaimē,» viņš nodomāja, likdams tūkstoti, — un paspēlēja. Taču gleznotāju neatstāja pārliecība, ka galu galā viņš tomēr laimēs. Viņu jau bija pārņēmis azarts.

Pie ruletes galda pienāca trīs cilvēki: slaids, plecīgs vīrietis ar ļoti bālu seju un divas sie­vietes, vienai bija rudi mati, otra bija ģēr­busies pelēkā tērpā … Uzmetis viņai skatu, Larē izjuta savādu satraukumu. Vēl neapjauzdams, kas īsti viņu satrauc, gleznotājs

sāka vērot pelēkajās drānās tērpto sievieti, un viņu pārsteidza kāds žests, ko tā izdarīja ar labo roku. «Kaut kas pazīstams! Ai, tāds žests bija Anželikai Gajai!» Šī doma Larē tā satrieca, ka viņš vairs nespēja spēlēt. Kad beidzot trīs svešie smiedamies atgāja nost no galda, Larē, nepaņēmis laimēto naudu, vi­ņiem sekoja.

Pulksten četros no rīta pie Artūra Dovela durvīm kāds skaļi pieklauvēja. Dovels nikni uzrāva sev rītasvārkus un atvēra durvis.

Istabā iestreipuļoja Larē un, gurdi ieslīdzis krēslā, teica:

—   Man liekas, ka es zaudēju prātu.

—   Kas noticis, veco zēn? — iesaucās Do­vels.

—   Noticis tas, ka … es nezinu, kā jums to lai pasaku … Es spēlēju no vakardienas līdz diviem naktī. Laimestam sekoja paspēle. Pēkšņi es ieraudzīju sievieti, un kāds žests mani tā pārsteidza, ka es pametu spēli un sekoju viņai uz restorānu. Es apsēdos pie galdiņa un pasūtīju tasi stipras kafijas. Kad nervi pārāk saspīlēti, man arvien palīdz ka­fija … Nepazīstamā sieviete sēdēja pie bla­kus galdiņa. Kopā ar viņu bija jauns, pieklā­jīgi ģērbies vīrietis, kas tomēr neiedvesa īpašu uzticību, un diezgan vulgāra sieviete rudiem matiem. Mani kaimiņi dzēra vīnu un jautri trieca. Svešā sieviete sāka dziedāt dziesmiņu. Viņai bija diezgan nepatīkama, spiedzoša balss. Bet tad pēkšņi viņa paņēma dažus zemus toņus krūšu balsī… — Larē saķēra galvu. — Dovel! Tā bija Anželikas Gajas balss. Starp tūkstošiem balsu es to pazītu.

«Nelaimīgais! Cik tālu viņš nogājis,» Dovels nodomāja un, maigi uzlicis roku draugam uz pleca, teica:

—  Jums tikai tā izlicies, Larē. Saņemiet sevi rokās. Tā ir nejauša sagadīšanās…

—   Nē, nē! Es galvoju, — Larē dedzīgi iebilda. — Es sāku dziedātāju vērīgi aplūkot. Viņa bija diezgan skaista, skaidrs profils un patīkamas, šķelmīgas acis. Bet viņas augums, viņas augums! Dovel, lai velni mani sa­plosa tūkstoš gabalos, ja dziedātājas augums nelīdzinās Anželikas Gajas augumam kā divas ūdens lāses.

—   Zināt ko, Larē, iedzeriet bromu, paejiet zem aukstas dušas un liecieties gulēt. Kad jūs rīt, pareizāk sakot, šodien atmodīsities…

Larē pārmetoši paskatījās Dovelā.

—  Jūs domājat, ka es esmu sajucis? Neiz­dariet pāragru secinājumu. Noklausieties mani līdz galam. Tas vēl nav viss. Kad dzie­dātāja pabeidza dziesmiņu, viņa, lūk, tā pa­māja ar roku. Tas ir Anželikas iemīļotais žests, pilnīgi individuāls, neatkārtojams.

—   Bet ko jūs gribat sacīt? Jūs taču ne­domāsit, ka svešajai dziedātājai ir Anželikas ķermenis?

Larē paberzēja pieri.