Profesora Dovela galva

—  Es negribu! Es negribu! Nevajag! Labāk nogaliniet mani! Man ir bailes! A-ā-ā-a! …

Kerns, nepārtraukdams darbu, skarbi uz­bļāva Lorānai:

—       Ašāk aizveriet gaisa krānu! Piejauciet barojošajam šķīdumamhedonālu, un viņa iemigs.

—   Nē, nē, nē!

Krāns tika aizgriezts, un galva apklusa, taču turpināja kustināt lūpas un raudzījās ar šausmju un kvēla lūguma izteiksmi acīs.

—   Profesora kungs, vai mēs drīkstam tai­sīt operāciju pret viņas gribu? — vaicāja Lorāna.

—  Tagad nav īstais laiks, lai risinātu ēti­kas problēmas, — Kerns sausi atteica.— Pēc tam viņa pati būs pateicīga. Dariet savu darbu vai arī ejiet prom un netraucējiet mani!

Lorāna zināja, ka aiziet nevar, — ja viņa nepalīdzēs, operācijas izdošanās kļūs vēl vai­rāk apšaubāma. Sevi pārvarējusi, viņa turpi­nāja darbu. Brikes galva tā raustījās, ka caurulītes tik tikko vairs turējās asinsvados. Džons palīdzēja galvu saturēt. Pamazām galva pārstāja raustīties, acis aizvērās: iedarbojās hedonāls.

Profesors Kerns sāka operāciju.

Klusumu pārtrauca vienīgi Kerna aprau­tās pavēles, kad viņš prasīja kādu instru­mentu. No piepūles Kernam uz pieres izspie­dās dzīslas. Viņš lika lietā savu spīdošo ķi­rurga tehniku; veiklība apvienojās ar izcilu precizitāti un uzmanību. Kaut arī Lorāna Kernu ienīda, šajās minūtēs viņa nespēja par to nesajūsmināties. Viņš darbojās kā māk­slinieks iedvesmas brīdī. Viņa veiklie, jutīgie pirksti veica brīnumus.

Operācija ilga stundu un piecdesmit piecas minūtes.

—   Darīts, — Kerns beidzot sacīja, atliek­dams muguru. — No šī brīža Brike pārstāj eksistēt kā galva bez ķermeņa. Atliek tikai iepūst viņai dzīvību: jāliek pukstēt sirdij un jāiedarbina asinsriņķošana. Taču ar to es tikšu galā viens pats. Jūs varat atpūsties, Lorānas jaunkundz.

—   Es vēl spēju strādāt, — viņa atbildēja.

Par spīti nogurumam, Lorāna vēlējās re­dzēt šīs neparastās operācijas pēdējo posmu. Taču Kerns acīmredzot negribēja, lai viņa uzzinātu atdzīvināšanas noslēpumu. Viņš vēl­reiz kategoriski ieteica Lorānai iet atpūsties, un viņa paklausīja.

Kerns viņu atkal izsauca pēc stundas. Viņš izskatījās vēl vairāk noguris, taču seja pauda dziļu pašapmierinātību.

—   Pataustiet pulsu, — viņš teica Lorānai.

Meitene, iekšēji nodrebot, satvēra Brikes roku, to pašu roku, kas vēl pirms trim stun­dām bija auksta un mirusi. Tagad tā bija jau silta un varēja sataustīt pulsa sitienus. Kerns pielika Brikei pie mutes spoguli. Tas norasoja.

—   Elpo. Tagad vajag mūsu jaunpiedzimušo kārtīgi ietīt autiņos. Dažas dienas vi­ņai vēl nāksies pagulēt pilnīgi nekustīgi.

Virs Brikes kakla apsējiem Kerns aplika ģipša veidni. Ķermeni cieši ievīstīja autos, bet muti aizsēja.

—   Lai viņai neienāktu prātā runāt, — Kerns paskaidroja. — Ja sirdsdarbība būs normāla, pirmās diennaktis mēs viņu turēsim miegā.

Briki ienesa telpā, kas atradās līdzās Lo­rānas istabai, uzmanīgi apguldīja un iemi­dzināja ar elektronarkozi.

—   Kamēr saaugs šuves, mēs viņu barosim mākslīgi. Jums būs viņa jākopj.

Tikai trešajā dienā Kerns atļāva Brikei «atgūt samaņu».

Pulkstenis bija četri dienā. Slīps saules stars ielauzās istabā un apgaismoja Brikes seju. Viņa mazliet savilka uzacis un atvēra acis. Vēl atrazdamās pa pusei nesamaņā, viņa paraudzījās uz gaišo logu, tad Lorānā un beidzot nolaida skatu lejup. Tur vairs ne­bija tukšuma, viņa ieraudzīja krūtis, kas viegli cēlās un grima, un augumu — viņas augumu; tas bija pārklāts ar palagu. Pār Brikes seju pārlaidās tikko jaušams smaids.

—   Nemēģiniet runāt un guliet klusu, — teica Lorāna. — Operācija izdevās teicami, un tagad viss ir atkarīgs no jums. Jo mierī­gāk gulēsit, jo ātrāk varēsit tikt uz kājām. Pagaidām mēs sazināsimies ar mīmikas pa­līdzību. Kad jūs plakstus nolaidīsit uz leju, tas nozīmēs «jā», kad pavērsīsit uz augšu, — «nē». Vai jums kaut kas sāp? Te. Kakls un kāja. Tas pāries. Vai jūs gribat dzert? Ēst?

Brikei ēst negribējās, bet dzert gan.

Lorāna piezvanīja Kernam. Viņš tūdaļ at­nāca no sava kabineta.

—   Nu, kā jūtas jaunpiedzimusī? — Viņš apskatīja Briki un bija apmierināts. — Viss kārtībā. Pacietību, jaunkundz, un drīz jūs va­rēsit dancot. — Kerns deva dažus norādīju­mus un aizgāja.

«Izveseļošanās» dienas Brikei likās bezga­līgi garas. Viņa bija priekšzīmīga slimniece: iegrožoja savu nepacietību, gulēja mierīgi un izpildīja visus norādījumus. Beidzot pienāca diena, kad viņu iztina no autiem, taču runāt vēl neļāva.

—  Vai jūs jūtat savu ķermeni? — mazliet satraukti jautāja Kerns.

Brike nolaida plakstus.

—  Pamēģiniet pavisam uzmanīgi pakusti­nāt kāju pirkstus.

Brike acīmredzot mēģināja to darīt, jo vi­ņas sejā atplaiksnījās piepūle, taču pirksti neklausīja.

—   Redzams, ka centrālā nervusistēma pilnībā vēl nefunkcionē, — autoritatīvi no­teica Kerns. — Tomēr es ceru, ka tā atsāks funkcionēt drīz vien, un līdz ar to atjauno­sies arī kustību iespēja. — Taču pie sevis nodomāja: «Kaut tik Brike tiešām nesāktu klibot ar abām kājām.»

«Atjaunosies — cik dīvaini skan šis vārds,» Lorāna nodomāja, atcerēdamās auksto līķi uz operāciju galda.