Profesora Dovela galva

Sargs nebija melojis. Šajā naktī nāve bija ievākuši bagātu ražu. Nepārtraukti morgā nesa iekšā līķus. Visi galdi bija pilni. Drīz līķus nācās novietot uz grīdas. Kerns bija sajūsmināts. Viņš pateicās liktenim, ka šī katastrofa nenotika dienā. Ziņa par katas­trofu droši vien vēl nebija aplidojusi pilsētu. Morgā svešu cilvēku pagaidām nebija. Kerns apskatīja neizģērbtos un neapmazgātos līķus. Visi tie bijavēl pavisam silti. Ārkārtīgi veik­smīgs gadījums. Slikti tikai tas, ka šis veik­smīgais gadījums nebija rēķinājies ar Kerna īpašajām prasībām. Vairums līķu bija sašķai­dīti vai arī stipri sakropļoti. Tā kā upurus arvien vēl nesa klāt, Kerns nezaudēja cerī­bas.

—   Parādiet man, lūk, to, — viņš sacīja kalpotājam, kas nesa pelēkā kostīmā tērptas meitenes līķi. Tam bija sadragāts pakausis. Mati vienās asinīs, tāpat arī drānas. Taču tās nebija saņurcītas. Acīmredzot ķermenis nav daudz cietis.. . Derēs. Miesas uzbūve bija diezgan plebejiska. «Droši vien kāda is­tabene; taču labāk tāds ķermenis nekā ne­kāds,» Kerns nodomāja.

—   Bet šī? — Kerns norādīja uz citām nes­tuvēm. — Tas taču ir īsts atradums! Vesels dārgums! Velns lai parauj, cik bēdīgi tomēr, ka gājusi bojā tāda sieviete!

Uz grīdas nolika jaunas sievietes līķi ar neparasti skaistu, aristokrātisku seju, kurā bija sastingusi vienīgi dziļa izbrīna izteik­sme. Viņai bija iedragāts galvaskauss virs labās auss. Domājams, ka nāve iestāju­sies vienā acumirkli. Uz baltā kakla mirdzēja lielu īsto pērļu virkne. Elegantais melnā zīda tērps bija ieplēsts tikai lejasdaļā un no kakla izgriezuma līdz pleca galam. Uz kailā pleca redzama dzimumzīme.

«Tāpat kā tai,» Kerns nodomāja. «Bet šī… kāds daiļums!» Kerns ātri izmērīja kakla ap­kārtmēru. «Kā pēc pasūtījuma.»

Kerns norāva dārgo pērļu kaklarotu, pa­meta to kalpotājam un teica:

— Es ņemu šo te līķi. Taču, tā kā man nav laika līķus te pamatīgi apskatīt, katram gadījumam es ņemu vēl arī šo. — Viņš no­rādīja uz pirmās meitenes līķi. — Ātrāk, āt­rāk! Ievīstiet līķus audeklā un nesiet ārā! -Vai jūs dzirdat? Sāk lasīties pūlis. Jums va­jadzēs atvērt morgu, un pēc pāris minūtēm te būs īsta Bābele.

Līķus iznesa, novietoja Kerna automašīnā un ātri aizveda uz viņa māju.

Viss operācijai nepieciešamais bija saga­tavots jau iepriekš. Brikes augšāmcelšanās diena, pareizāk sakot, nakts bija klāt. Kerns negribēja zaudēt ne minūti.

Abus līķus nomazgāja un, palagos satītus, ienesa Brikes istabā, un nolika uz operāciju galda.

Brike kaisa nepacietībā paskatīties uz savu jauno augumu, bet Kerns ar nolūku novietoja galdu tā, lai viņa līķus neredzētu, iekams nav pabeigti visi sagatavošanās darbi.

Kerns veikli nogrieza līķiem galvas. Ievīs­tītas audeklā, Džons tās aiznesa prom. Tad Kerns apmazgaja griezuma vietas un operā­ciju galdu, sagatavoja ķermeņus.

Kritisku skatu vēlreiz aplūkojis līķus, Kerns norūpējies pašūpoja galvu. Ķermenim ar dzi­mumzīmi uz pleca bija nevainojama forma, un tas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar «ista­benes» plātkaulaino, stūraino, neproporcio­nālo, bet spēcīgo augumu. Brike, protams, izvēlēsies šīs aristokrātiskās Diānas augumu. Taču, rūpīgi apskatot līķi, Kerns ievēroja, ka Diānai, kā viņš to tagad sauca, ir arī de­fekts: labās kājas pēdu bija savainojis kāds dzelzs gabals. Brūce pārāk bīstama nelikās. Kerns to piededzināja ar jodu, un par asins saindēšanos nebija pamata bažīties. Tomēr labākus rezultātus solīja operācija ar «ista­benes» ķermeni.

—   Pagrieziet Brikes galvu, — Kerns sa­cīja Lorānai. Lai Brike sagatavošanas darbu laikā netraucētu ar savu pļāpāšanu, viņai bija aizbāzta mute, tas ir, bija atvienots ba­lons ar saspiesto gaisu. — Tagad var palaist gaisa strūklu.

Kad Brike ieraudzīja līķus, viņa iekliedzās kā apdedzinājusies. Viņas acis no šausmām iepletās. Vienam no šiem līķiem vajadzēja kļūt par viņas pašas ķermeni. Pirmo reizi līdz sāpīgumam asi viņa izjuta, cik operā­cija ir neparasta, un sāka šaubīties.

—  Nu, ko jūs sakāt? Kā jums patīk šie līķ … šie augumi?

—      Es … baidos … — galva nosēca. — Nē, nē, es nebiju domājusi, ka tas viss ir tik šaus­mīgi … es negribu …

—   Jūs negribat? Tādā gadījumā es līķim piešūšu Tomā galvu. Tomā pārvērtīsies par sievieti. Vai, jūs, Tomā, tūliņ gribat iemantot šo augumu?

—   Nē, pagaidiet, lūdzu, — Brike izbijās. — Es esmu ar mieru. Man gribas to augu­mu … ar dzimumzīmi uz pleca.

—   Es jums ieteiktu izvēlēties, lūk, šo. Tas nav tik glīts, taču bez nevienas skrambiņas.

—   Es neesmu veļas mazgātāja, bet aktrise, — lepni atcirta Brikes galva. — Es gribu, lai man būtu skaists augums. Un dzimumzīme uz pleca … Vīriešiem tādas ļoti patīk…

—   Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Kerns atbildēja. — Lorānas jaunkundz, pārnesiet Brikes jaunkundzes galvu uz operāciju galdu. Dariet to ļoti uzmanīgi, galvas asinsrite ne­drīkst pārtrūkt līdz pēdējam brīdim.

Lorāna veikli rosījās, veikdama pēdējos sagatavošanās darbus operācijai. Brikes seja pauda ārkārtīgu sasprindzinātību un satrau­kumu. Kad galvu novietoja uz galda, Brike neizturēja un iekliedzās tā, kā viņa nekad vēl nebija kliegusi: