Profesora Dovela galva

Lorāna jau zināja galvas slepenās domas.

Tomā nočāpstināja lūpas.

—   Kaut tas notiktu ātrāk!

Lorāna aizsteidzās uz Dovela istabu.

Tikko bija atgriezts gaisa krāns, galva Lorānai jautāja:

—   Ko tas viss nozīmē?

Lorāna pastāstīja par sarunu ar Kernu un savu apcietinājumu.

—   Tas ir nekrietni!… — Dovels teica. — Ja vien es spētu jums palīdzēt… Un man šķiet, ka es to varu, ja tikai jūs man palīdzēsit…

Dovela acīs kvēloja naids un apņēmība.

—   Viss ir ļoti vienkārši. Aizgrieziet baroša­nas cauruļu krānus, un es miršu. Ticiet man, es biju pat vīlies, kad Kerns atkal atgrieza krānu un mani atdzīvināja. Es nomiršu, un Kerns atlaidīs jūs mājās.

—   Par tādu cenu es nekad neatgriezīšos mājās! — Lorāna iesaucās.

—   Es vēlētos, kaut man būtu Cicerona daiļ­runība, lai varētu pārliecināt jūs to izdarīt.

Lorāna noliedzoši papurināja galvu.

—   Mani nepārliecinātu pat Cicerons. Es nekad neuzdrošināšos izdzēst cilvēka dzī­vību …

—   Nu, vai tad es esmu cilvēks? — vaicāja galva, skumji smaidot.

—   Atcerieties, jūs pats reiz atkārtojāt Dekarta vārdus: «Es domāju. Tātad es eksis­tēju,» — Lorāna atbildēja.

—   Pieņemsim, ka tā tas ir, bet tādā gadī­jumā es Kernu vairs neinstruēšu, un ne ar kādām mocībām viņš mani vairs nepiespiedīs sev palīdzēt. Tad viņš pats mani nogalinās.

—   Nē, nē, es jūs lūdzu! — Lorāna pienāca pie galvas. — Uzklausiet mani! Agrāk es domāju par atriebību, tagad domāju par citu. Ja Kernam izdosies Brikes galvai pielikt ķer­meni un operācija beigsies veiksmīgi, tad ir cerība arī jus atdot dzīvei… Ja ne Kerns, tad kāds cits.

—   Diemžēl cerības ir joti vājas, — Dovels atbildēja. — Diezin vai pat Kernam izdosies šis eksperiments. Viņš ir ļauns un noziedzīgs cilvēks, godkārīgs kā tūkstoš Herostratu. Tomēr viņš ir talantīgs ķirurgs un, jāatzīst, pats spējīgākais no maniem bijušajiem asis­tentiem. Ja to neizdarīs viņš, kas līdz pat šai dienai izmantojis manus padomus, tad to neiz­darīs neviens. Taču es šaubos, ka arī viņš spēs veikt šo nepieredzēto operāciju.

—   Bet suņi…

—   Suņi — tā ir cita lieta. Pirms galvas pārstādīšanas operācijas abi suņi sveiki un veseli gulēja uz viena galda. Tas viss notika ļoti ātri, un arī tad Kernam acīmredzot izde­vies atdot dzīvību tikai vienam sunim. <Zitādi, lai palepotos, viņš būtu atvedis pie manis abus suņus. Bet līķi var atvest šurp tikai pēc vairākām stundām, kad, iespējams, jau ir sācies trūdēšanas process. Par operācijas komplicētību jūs kā ārste varat spriest pati. Tas nebūt nav tas pats, kas piešūt pa pusei atgrieztu pirkstu. Rūpīgi jāsašuj visas artēri­jas, vēnas un, galvenais, jāsavieno nervi un mugurkaula smadzenes, citādi radīsies krop­lis; pēc tam jāatjauno asinsrite… Nē, tas ir bezgala grūts uzdevums, kas mūsdienu ķirur­giem nav pa spēkam.

—  Vai tiešām jūs pats neizdarītu tādu ope­rāciju?

—      Es esmu visu apsvēris, izdarījis eksperimentus ar suņiem un domāju, ka man vajadzētu izdoties …

Durvis pēkšņi atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Kerns.

— Vai te notiek sazvērnieku apspriede? Es jūs netraucēšu. — Un aizcirta durvis.

MIRUSĪ DIĀNA

Brikei šķita, ka sameklēt un piešūt galvai jaunu ķermeni ir tikpat vienkārši kā pielaikot un uzšūt jaunu tērpu. Ja kakla apkārtmērs zināms, atliek tikai atrast līķi ar tādu pašu kakla izmēru.

Taču drīz viņa pārliecinājās, ka viss nav tik vienkārši.

No rīta pie viņas ieradās Kerns, Lorāna un Džons, tērpušies baltos<virsvalkos. Kerns lika, lai Brikes galvu uzmanīgi noņem no stikla pamatnes un novieto ar seju uz augšu tā, ka būtu redzama visa kakla griezuma vieta. Galvu joprojām turpināja barot ar skābekli piesātinātām asinīm. Kerns rūpīgi pētīja un mērīja kakla griezuma vietu,

— Lai gan cilvēka anatomija ir vienvei­dīga, — teica Kerns, — katram ķermenim ir savas individuālās īpatnības. Dažkārt ir grūti, piemēram, atšķirt ārējo miega artēriju no iekšējās. Pat cilvēkiem ar vienādu kakla apkārtmēru artēriju šķērsgriezums un elpvada platums ir dažāds. Vajadzēs krietni noņem­ties arī ar nerviem.

—   Bet kā tad jūs operēsit? — jautāja Lorāna. — Salikdams kopā kaklu ar rumpi, jūs līdz ar to aizsegsit visu griezumu.

—   Tur jau ir tā lieta. Mēs ar Dovelu šo problēmu esam izstudējuši. Vajadzēs izdarīt veselu virkni garenisku griezumu, virzoties no centra uz perifēriju. Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Galvas un līķa kaklā būs jātaisa jauni griezumi, lai sasniegtu neatmirušas, dzīvot­spējīgas šūnas. Taču galvenā grūtība ir cita. Galvenais — kā līķa ķermenī iznīcināt infek­cijas perēkļus un trūdēšanas procesa produk­tus, kā attīrīt asinsvadus no sarecējušām un piepildīt tos ar svaigām asinīm, kā no jauna iedarbināt organisma «motoru» — sirdi … Un mugurkaula smadzenes? Visniecīgākā pie­skaršanās izraisa tajās ārkārtīgi spēcīgu reakciju, kam bieži vien ir vissmagākās sekas.

—   Un kā jūs domājat visas šīs grūtības pārvarēt?