Profesora Dovela galva

Lorānas kundze un viņas meita pēc kārtas dežurēja pie slimnieka gultas. Šai laikā Ar­tūrs Dovels ļoti sadraudzējās ar Lorānām, Marija viņu kopa vairāk nekā rūpīgi: nespē­dama palīdzēt tēva galvai, Lorāna visas rū­pes ziedoja dēlam. Viņai tā likās. Taču bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņa nelabprāt uzti­cēja kopējas pienākumus mātei. Artūrs Dovels bija pirmais vīrietis, kas satrauca viņas jau­navīgo iztēli. Viņi iepazinās romantiskos ap­stākļos, — Artūrs kā bruņinieks Mariju bija nolaupījis, izpestot viņu no Ravino drausmīgā nama. Artūra tēva traģiskais liktenis uzspieda traģisma zīmogu arī viņam pašam. Vīrišķība, spēks un jaunība vainagoja viņa pievilcību, kam bija grūti pretoties.

Artūrs Dovels sagaidīja Mariju Lorānu ar maigu skatienu. Viņš labāk saprata savas jūtas un neslēpa pats sev, ka viņa maigums nav tikai slimnieka pienākums pret savu rū­pīgo kopēju.

Jauno cilvēku maigie skatieni nepalika ne­pamanīti arī pārējiem. Lorānas māte izlikās, it kā nekā neredzētu, kaut gan varēja just, ka meitas izvēle viņai ir gluži pa prātam. Būdams kaislīgs sportists, Šaubs pret sievie­tēm izturējās nicinoši, tāpēc zobgalīgi smī­nēja, un sirds dziļumos viņam Artūra bija žēl, bet Larē, vērodams citu cilvēku laimes rītausmu, smagi nopūtās, un viņam neviļus nāca prata Anželikas daiļais augums, turklāt tagad viņš uz ši auguma biežāk iedomājās Brikes, nevis Gajas galvu. Viņš pats dusmo­jās par savu neuzticību, taču attaisnoja sevi ar to, ka galvenā nozīme ir asociācijām: Bri­kes galva visur bija kopā ar Gajas ķermeni.

Arturs Dovels nevarēja sagaidīt bridi, kad ārsts atļaus viņam staigāt. Taču Artūrs drīk­stēja vienīgi sarunāties, nepieceļoties no gul­tas, pie kam pārējiem bija noteikts saudzēt Dovela plaušas.

Gribot negribot viņam bija jāuzņemas priekšsēdētāja loma: viņš uzklausīja citu do­das un tikai iebilda vai rezumēja «debatēs» izteiktās domas.

Debates bija vētrainas. īpaši kvēli uzstājās Larē un Šaubs.

Ko iesākt ar Ravino un Kernu? Šaubs nez kāpēc bija noskatījis sevi par Ravino upuri un kala «vardarbīga uzbrukuma» plānus.

—   Mēs nepaguvām to suni nosist. Bet viņš ir jānogalina. Katrs šī suņa elpas vilciens apgāna zemi! Es aprimšos tikai pēc tam, kad būšu viņu nožņaudzis pats ar savām rokām. Jūs visi sakāt, — viņš kaisli iebilda Dovelam, — ka labāk būtu šo lietu nodot tie­sai un bendem. Bet Ravino pats mums teica, ka varas iestādes viņš ir uzpircis.

—   Vietējās, — Dovels piemetināja.

—   Pagaidiet, Dovel, — sarunā iejaucās Larē. — Ārsts aizliedza jums runāt. Bet jūs, Šaub, stūrējat greizi. Ar Ravino mēs vienmēr pagūsim izrēķināties. Vispirms mums jāatklāj

Kerna noziegumi un jāatrod profesora Dovela galva. Vienalga kādā ceļā mums jāielavās pie Kerna.

—   Kā jūs ielavīsities? — jautāja Artūrs.

—   Kā? Tapat kā ielavās kramplauži un zagļi.

—   Jūs neesat kramplauzis. Ari ta ir liela māksla, — Larē iegrima pārdomās, pēc tam piesita sev pie pieres.

—   Mēs palūgsim talkā 2anu. Brike man kā draugam atklāja viņa mīklaino profesiju. Viņš jutīsies glaimots! Pirmo reizi dzīvē uz­lauzīs durvju slēdzenes nesavtīgos nolūkos.

—   Bet ja nu viņš nav tik nesavtīgs?

—   Mēs viņam samaksāsim. Viņš tikai sa­gatavos mums ceļu un nozudīs no skatuves, pirms būsim izsaukuši policiju, bet to mēs, protams, izdarīsim.

Viņa iekarsušo prātu atvēsināja.Artūrs Do­vels. Lēni un klusi, viņš sāka runāt:

—   Es domāju, ka šoreiz romantika neder. Kerns no Ravino droši vien jau būs uzzinājis, ka esmu ieradies Parīzē un piedalījies Lorā­nas jaunkundzes nolaupīšanā. Tas nozīmē, ka man vairs nav jēgas slēpties. Tas ir pirmkārt. Bez tam, es esmu … nelaiķa profesora Dovela dēls, un tāpēc man ir likumīgas tiesības, kā saka juristi, ierosināt lietu, pieprasīt tiesas izmeklēšanu, kratīšanu . ..

—   Atkal tiesas, — Larē bezcerīgi atmeta ar roku. — Tikai sapīsities likuma pantos, jūs apvedīs ap stūri, bet Kerns izlocīsies.

Artūrs ieklepojās un neviļus saviebās, aiž sāpēm krūtis.

—       Jūs pārāk daudz runājat, — gādīgi sa­cīja Lorānas kundze, kas sēdēja līdzās Ar­tūram.

—       Nekas, — berzēdams krūtis, viņš atbil­dēja. — Tūliņ pāries . ..

Šajā brīdī istabā ienāca Marija Lorāna, par kaut ko ļoti satraukta.

—       Lūdzu, lasiet, — sniegdama Dovelam avīzi, viņa teica.

Pirmajā lappusē ar lieliem burtiem bija iespiests:

PROFESORA KERNA SENSACIONĀLAIS ATKLĀJUMS

Apakšvirsraksts bija sīkākiem burtiem:

Tiks demonstrēta atdzīvināta cilvēka galva

Rakstā bija ziņots, ka profesors Kerns rīt­vakar zinātniskajā biedrībā lasīs referātu, ko darīs uzskatāmu atdzīvinātas cilvēka galvas demonstrācija.

Tālāk bija izklāstīta Kerna pētījumu gaita, uzskaitīti viņa zinātniskie darbi un spīdoši veiktās operācijas.

Zem pirmā raksta bija ievietots paša Kerna parakstīts apcerējums. Tajā galvenajos vil­cienos bija pastāstīts par viņa eksperimen­tiem, atdzīvinot vispirms suņu, bet pēc tam cilvēku galvas.