Profesora Dovela galva

—       Vai jūs nepastāstītu, ko esat piedzīvo­jusi, kopš no manis aizbēgāt?

—        Es biju pie savas draudzenes. Ieraudzī­jusi mani dzīvu, viņa ļoti brīnījās. Es viņai sacīju, ka ievainojums nebija nāvīgs un ka slimnīcā mani izārstēja.

—       Par mani un … galvām jūs neko ne­stāstījāt?

—        Protams, ka ne, — Brike pārliecinoši atbildēja. — Būtu dīvaini, ja es sāktu stāstīt. Mani noturētu par vājprātīgu.

Kerns atviegloti uzelpoja … «Viss beidzās labāk, nekā es paredzēju,» viņš nodomāja.

—   Bet kā būs ar manu kāju, profesor?

—   Baidoš, ka to nāksies nogriezt.

Brikes acīs atplaiksnījās šausmas.

—       Nogriezt kāju! Manu kāju? Padarīt mani par kropli?

Kernam pašam negribējās sakropļot ķer­meni, ko viņš ar tādām pūlēm bija ieguvis un atdzīvinājis. Arī demonstrācijas efekts būs daudz mazāks, ja vajadzēs rādīt kropli. Būtu labi, ja varētu iztikt bez kājas amputācijas, taču tas ir gandrīz neiespējami.

—   Varbūt man varētu pielikt jaunu kāju?

—       Neuztraucieties, nogaidīsim līdz rītam. Es vēl pie jums ienākšu, — Kerns sacīja un izgāja.

Viņa vietā atkal ieradās mēmā kopēja un

atnesa tasi buljona ar grauzdiņiem. Brikei nebija ēstgribas. Viņu kratīja drudzis, un, kaut arī kopēja ar mīmikas palīdzību cītīgi centās viņu pierunāt, Brike nespēja ieēst vai­rāk par divām karotēm buljona.

—   Nesiet prom, es nevaru.

Kopēja izgāja.

—  Vispirms vajadzēja izmērīt tempera­tūru, — Brike izdzirda Kerna balsi blakus istabā. — Vai tiešām jūs nezināt tik vienkār­šas lietas? Es taču jums sacīju.

Kopēja ienāca vēlreiz un pasniedza Brikei termometru.

Slimniece padevīgi to ielika. Kad viņa ter­mometru izņēma un paskatījās, tas rādīja trīsdesmit deviņi.

Kopēja pierakstīja temperatūru un apsēdās pie slimnieces.

Lai nevajadzētu skatīties kopējas trulajā, vienaldzīgajā sejā, Brike pavērsa galvu pret sienu. Pat šī nelielā kustība radīja sāpes kājā un vēdera lejasdaļā. Brike klusi ievaidējās un aizvēra acis. Viņa iedomājās par Larē: «Mīļais, kad es tevi redzēšu?»

Deviņos vakarā drudzis pieņēmās spēkā, un viņa sāka murgot. Brikei likās, it kā viņa atrastos jahtas kajītē. Viļņi kļūst lielāki, jahtu šūpo, un krūtīs aug smacējošs kamols, kas kāpj kaklā … Larē metas viņai virsū un žņaudz. Viņa kliedz, svaidās pa gultu. Tad pierei pieskaras kaut kas mitrs un vēss. Murgi izgaist.

Viņa redz sevi kopā ar Larē tenisa lau­kumā. Aiz vieglā aizsargtīkla mirdz jūras zilgme. Nežēlīgi svilina saule, galva sāp un reibst. «Ja ta nesāpētu galva… Šī šausmīgā saule! … Es nedrīkstu pazaudēt.. .» Un viņa sasprindzināti vēro Larē, kas cel raketi sitie­nam. «Spēlēju!» Larē sauc, zibinādams saulē baltos zobus, un, pirms viņa paspējusi atbil­dēt, sit bumbiņu. «Auts,» priecādamās par Larē kļūdu, Brike skaļi atbild.

—  Vai jūs joprojām vēl spēlējat tenisu? — viņa dzird derdzīgu balsi un atver acis. Pār viņu noliecies Kerns un tur tās roku. Viņš skaita pulsu. Pēc tam apskata kāju un neap­mierināts krata gatvu.

—   Cik pulkstenis? — Brike jautā, un mēle viņai tik tikko klausa.

—  Divi naktī. Mīļā draiskulīt, jūsu kāju nāksies, amputēt.

—   Ko tas nozīmē?

—   Nogriezt.

—   Kad?

—  Tūliņ. Nedrīkst vairs kavēties nevienu stundu, citādi sāksies vispārēja asins sain­dēšanās.

Brikes galvā viss satumst. Kā pa murgiem viņa dzird Kerna balsi un tik tikko uztver vārdu jēgu.

—  Vai augstu būs jānogriež? — viņa jautā gandrīz vienaldzīgi.

—   Nu tā, — Kerns aši novelk ar roku zem vēdera apakšdaļas. No šī žesta Brikei sa­stingst vēders. Viņas apziņa kļūst aizvien skaidrāka.

—   Nē, nē, nē, — viņa ar šausmām saka.

—  Es neatjaušu! Es negribu!

—   Vai jūs gribat mirt? — mierīgi vaicā Kerns.

—   Nē.

—   Tad izvelieties vienu no diviem.

—   Bet ko teiks Larē? Viņš taču mani mīl… — Brike šļupst. — Es vēlos dzīvot un būt vesela. Bet jūs gribat atņemt man visu … Jūs esat briesmīgs, man no jums bai­les! Glābiet! Glābiet mani!…

Viņa jau atkal murgoja, kliedza un grasī­jās celties augšā. Kopēja ar pūlēm viņu no­valdīja. Drīz vien atsauca palīgā Džonu.

Tajā laikā blakus istabā Kerns veikli strā­dāja, gatavodamies operācijai.

Divos naktī Briki uzlika uz operāciju galda. Viņa atguva samaņu un klusēdama raudzījās uz Kernu, kā notiesātie raugās savā bendē.

—   Pažēlojiet, — viņa beidzot nočukstēja.

—  Glābiet…

Viņas sejai uzlika masku. Kopēja skaitīja pulsu. Džons spieda masku aizvien ciešāk. Brike iegrima nemaņā.

Viņa atguvās gultā. Reiba galva. Viņai bija slikta dūša. Brike neskaidri atcerējās par operāciju un, lai gan juta vēl briesmīgu ne­spēku, pacēla galvu, palūkojās uz kāju un klusi ievaidējās. Kāja bija noņemta augšpus ceļa un cieši nosieta. Kerns bija turējis vārdu: viņš darīja visu, lai Brikes augums tiktu izkropļots mazāk. Viņš riskēja un amputēja kāju tā, lai tai varētu pielikt protēzi.

Visu dienu pēc operācijas Brike jutās cie­šami, kaut gan drudzis nebeidzās, un šis fakts loti uztrauca Kernu. Viņš ik pēc stundas ienāca pie Brikes un apskatīja kāju.

—   Ko es tagad iesākšu? — Brike viņam jautāja.