Profesora Dovela galva

Artūrs palaida saites vaļīgāk. Tas viņam izdevās: kad Artūram vilka mugurā trako kreklu, viņš ar nodomu bija sasprindzinājis muskuļus. Artūrs pamazām sāka atbrīvoties no saviem autiņiem. Taču viņu uzraudzīja. Tikko viņš mēģināja izvilkt roku, noklakšķēja atslēga, durvis atvērās, ienāca divi sanitāri un sasaistīja viņu no jauna. Šoreiz virs trako krekla apjoza vēl dažas siksnas. Sanitāri ar viņu apgājās rupji un solīja piekaut, ja viņš atkal mēģinās tikt ārā no krekla. Dovels ne­atbildēja. Cieši viņu sasaistījuši, sanitāri aiz­gāja., ,

Tā ka kamera logu nebija un to apgaismoja elektriskās spuldzes pie griestiem, Dovels ne­zināja, vai ir jau atausis rīts. Laiks vilkās gausi. Ravino pagaidām nerādījās un neko neuzsāka. Dovelam slāpa. Drīz viņš sajuta izsalkumu. Taču neviens nenāca un nenesa ne ēdienu, ne dzērienu.

«Vai tiešām viņš grib mani nomērdēt badā?» Dovels iedomājās. Izsalkums mocīja aizvien vairāk, taču ēst viņš nelūdza. Ja Ra­vino nolēmis nomērdēt viņu badā, tad nav jēgas sevi pazemot un lūgties.

Dovels nezināja, ka Ravino pārbauda viņa rakstura «stingrību. Un Ravino par sirdēs­tiem Dovels šo eksāmenu izturēja.

Par spīti izsalkumam un slāpēm Artūrs, pašam nemanot, iemiga, jo ilgu laiku nebija gulējis. Viņš rāmi gulēja dziļā miegā, neno­jaušot, ka tādējādi vēl vairāk sanikno Ra­vino. Ne spoža spuldze, ne eksperimenti ar mūziku neatstāja uz Dovelu nekādu iespaidu. Tad Ravino ņēma talka spēcīgākus iedarbes līdzekļus, kurus viņš lietoja stingra rakstura laušanai. Blakus istabā sanitāri sāka sist ar koka āmuriem pa skārda plāksnēm un tark. šķināt īpašus tarkšķus. Tādā elles dārdoņā parasti trūkās augšā visspēcīgākie cilvēki un šausmās raudzījās visapkārt. Taču Dovels, šķiet, bija stiprāks par stipru. Viņš gulēja kā zīdainis. Šis neparastais gadījums pārsteidza pat Ravino.

«Neiespējami,» brīnījās Ravino. «Un šis cilvēks taču zina, ka viņa dzīvība karājas mata galā. Viņu neuzmodinās pat ercenģeļu taures.»

— Diezgan! — viņš uzsauca sanitāriem, un ellišķā mūzika aprāvās.

Ravino nezināja, ka drausmīgā dārdoņa bija pamodinājusi Dovelu. Taču, būdams stin­gras gribas cilvēks, viņš, apziņai mostoties, sevi savaldīja un ne ar vienu elpas vilcienu, ne ar vienu kustību nelika manīt, ka vairs neguļ.

«Dovelu var iznīcināt vienīgi fiziski,» no­sprieda Ravino.

Kad dārdoņa bija aprimusi, Dovels. atkal aizmiga un nogulēja dziļā miegā Hclz vaka­ram. Viņš pamodās spirgts un mundrs. Izsal­kums vairs tā nemocīja. Artūrs gulēja vaļē­jām acīm un smaidīdams skatījās uz durvju lūciņu. Pa to viņu uzmanīgi vēroja kāda apaļa acs.

Lai savu ienaidnieku pakaitinātu, Artūrs uzsāka jautru dziesmiņu. Tas pat Ravino bija par daudz. Pirmo reizi dzīvē viņš izjuta, ka nespēj pakļaut otra cilvēka gribu. Sasiets, uz grīdas bezpalīdzīgi guļošs cilvēks viņu iz­smēja. Aiz durvīm atskanēja lāsti. Acs no­zuda.

Dovels dziedāja aizvien skaļāk, bet pēkšņi aizrijās. Kaut kas kairināja rīkli. Viņš ievilka nāsīs gaisu un sajuta smaku. Rīkles galā ku­tēja, drīz sāka sveloši sāpēt acis. Smaka pa­stiprinājās.

Dovelam pārskrēja aukstas tirpas. Viņš saprata, ka pienākusi pēdējā stunda. Ravino noindēs viņu ar hloru. Dovels zināja, ka ne­spēs izrauties no trako krekla un atbrīvoties no cieši apjoztajām siksnām. Taču šoreiz pašaizsargāšanās instinkts ņēma virsroku pār saprāta balsi. Dovels pārcilvēciskiem spē­kiem pūlējās atbrīvoties. Viņš locīja augumu kā tārps, izliecās, savijās kamolā, sitās no vienas sienas pret otru. Taču Artūrs neklie­dza, nelūdzās pēc palīdzības: cieši sakodis zobus, viņš klusēja. Aptumšotā apziņa nevadīja ķermeni, un tas aizsargājās in­stinktīvi.

Pēc tam nodzisa gaisma un Dovelam likās, ka viņš kaut kur krīt…

Artūru atmodināja svaigs vējiņš, kas bužināja tā matus. Ar pārdabisku gribas spēku viņš centās pavērt acis: uz mirkli pazibēja pazīstama seja, likās, tas bija Larē, bet ģēr­bies policista formas tērpā. Viņš izdzirda automašīnas motora rūkoņu. Galva vai plīsa pušu no sāpēm. «Es murgoju, taču tas no­zīmē, ka esmu vēl dzīvs,» Dovels nodomāja. Plaksti atkal aizvērās, bet tūdaļ no jauna atdarījās. Acīs sāpīgi dzēla dienas gaisma. Artūrs piemiedza acis un pēkšņi izdzirda sie­vietes balsi:

—   Kā jūs jūtaties?

Dovela plakstus kāds apslaucīja ar mitru vates piciņu. Pilnīgi atvēris acis, Artūrsieraudzīja Lorānu, kas bija noliekusies pār viņu. Dovels viņai uzsmaidīja un, apskatījies visapkārt, atskārta, ka guļ tajā pašā guļam­istabā, kurā kādreiz bija gulējusi Brike.

—  Tātad es nenomiru? — viņš klusi jau­tāja.

—   Par laimi, nenomirāt. Taču jūs bijāt par matu no nāves, — sacīja Lorāna.

Blakus istabā atskanēja steidzīgi soļi, un? Artūrs ieraudzīja Larē. Dedzīgi žestikulē­dams, viņš sauca:

—    Es dzirdu, ka sarunājas! Tātad atdzīvo­jies. Esiet sveicināts, draudziņ! Kā jūs jūta­ties?

—   Pateicos, — Dovels atbildēja un, sajuz­dams krūtīs sāpes, piebilda. — Galva sāp… un krūtīs …

—   Daudz nerunājiet, — Larē viņu brīdi­nāja, — jums ir kaitīgi. Tas karātavu putns Ravino jūs gandrīz noindēja ar gāzi kā žurku kuģa rūmē. Bet, Dovel, cik lieliski mēs viņu apvedām ap stūri!