Profesora Dovela galva

Kad Lorāna šo melodiju dzirdēja pirmo reizi, viņai tā patika. Pie tam mūzika bija tik maiga un klusa, ka Lorāna sāka šaubīties par to, vai tiešām kaut kur spēlē mūziķis jeb vai sākas dzirdes halucinācijas. Gāja minūte pēc minūtes, bet mūzika turpināja virpuļot apbur­tajā lokā. Pēc čella skanēja vijole, pēc vijo­les — raudoša cilvēka balss… Pavadījumā skumīgi skanēja viens tonis. Pēc stundas Lorāna jau bija pārliecināta, ka patiesībā šī mūzika ir tikai iedoma Un skan viņas galvā. No smeldzīgās melodijas nebija glābiņa. Lorāna aizspieda ausis, taču viņai likās, ka joprojām dzird mūziku — čells, vijole, balss .. . čells, vijole, balss …

— Tā var zaudēt prātu, — čukstēja Lorāna. Viņa sāka dziedāt pati, centās ar sevi skaļi sarunāties, lai nomāktu šo mūziku, bet nekas nelīdzēja. Tā viņu vajāja pat miegā.

«Cilvēki nevar spēlēt un dziedāt bez pārtraukuma. Tā droši vien ir mehāniska

mūzika . <. Kāda apmātība,» viņa domāja, gulēdama vajējātn acīm un klausīdamās bez­galīgo loku: čells, vijole, balss… čells, vijole, balss . ..

Viņa nevarēja vien sagaidīt rītu un steidzās5 uz parku, taču melodija jau bija pārvērtusies par uzbāzīgu ideju. Lorāna tiešām sāka dzir­dēt neesošu mūziku. Parkā staigājošo vāj­prātīgo kliedzieni, vaidi un smiekli tikai ne­daudz nomāca pazīstamo melodiju.

JAUNATNĀCĒJS

Pamazām Marija Lorāna bija novesta tik tālu, ka pirmo reizi dzīvē sāka domāt par paš­nāvību. Kādā no pastaigām viņa apcerēja pašnāvības veidu un tā bija nogrimusi pārdo­mās, ka nepamanīja vājprātīgo, kas pienāca viņai klāt un, aizšķērsojis ceļu, teica:

— Labi ir tie, kas nezina nezināmo. Tas viss, protams, ir sentimentāli…

Lorāna aiz pārsteiguma nodrebēja un pa­skatījās uz slimnieku. Tāpat kā visi citi, viņš bija ģērbies pelēkā virsvalkā. Šis slaidā auguma šatēns ar skaisto, dižciltīgo seju uzreiz piesaistīja Lorānas uzmanību.

«Droši vien jaunatnācējs,» viņa nodomāja. «Pēdējo reizi skuvies ne vairāk kā pirms piecārfl dienām. Bet kāpēc viņa seja man liekas pazīstama?»

Pēkšņi jaunais cilvēks ātri nočukstēja:.

—   Es jūs pazīstu, jūs esat Lorānas jaun­kundze. Es redzēju jūsu portretu pie jūsu mātes.

—   Kā jūs mani pazīstat? Kas jūs esat? — Lorāna izbrīnējusies vaicāja.

—   Pasaulē ir ļoti maz cilvēku. Es esmu mana brāļa brālis. Bet kas ir mans brālis? Vai es? — jaunais cilvēks skaļi klaigāja.

Garām pagāja sanitārs un neuzkrītoši, bet vērīgi nolūkojās viņā.

Kad sanitārs bija aizgājis, jaunais cilvēks steidzīgi piebilda:

—   Es esmu Artūrs Dovels, profesora Dovela dēls. Es neesmu vājprātīgs, bet izlikos par vājprātīgu tikai tādēļ, lai . . .

Sanitārs atkal tuvojās viņiem.

Artūrs pēkšņi drāzās prom -no Lorānas, kliegdams:

—   Lūk, kur mans mirušais brālis! Tu esi es, es esmu tu. Tu mani iemājoji pēc nāves. Mēs bijām dubultnieki, taču nomiri tu, nevis es.

Un Dovels drāzās pie kāda tnelanholiķa, kuru tāds negaidīts uzbrukums izbiedēja. Sanitārs metās viņiem pakaļ, gribēdams aiz­sargāt mazo, vārgo melanholiķi no straujā slimnieka. Kad viņi bija aizskrējuši līdz parka galam, Dovels, pametis savu upuri, atgriezās pie Lorānas. Viņš skrēja ātrāk par sanitāru. Skriedams garām Lorānai, Dovels palēnināja gaitu un pabeidza iesākto frāzi:

—   Es ierados šeit, lai jūs izglābtu. Esiet šonakt gatava bēgšanai. — Un, atlēcis sāņus,

viņš sāka riņķot ap kādu jukušu vecenīti, kas viņam nepievērsa gluži nekādu uzmanību. Pēc tam Dovels apsēdās uz sola, nodūra galvu un iegrima pārdomās.

Viņš savu lomu tēloja tik labi, ka Lorānai netika skaidrs, vai Dovela dēls ārprātu patie­šām tikai simulē. Taču cerības stars bija iezadzies viņas dvēselē. Par to, vai jaunais cilvēks ir Dovela dēls, viņa nešaubījās. Līdzība ar tēvu bija acīmredzama, kaut arī pelēkais slim­nīcas virsvalks un neskūtā seja Dovelu pada­rīja bezpersonisku. Turklāt viņš Lorānu bija sazīmēiis pēc ģīmetnes. Domājams, ka viņš apmeklējis māti. Tas viss varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, Lorāna nolēma šonakt neizģērbties un gaidīt savu necerēto glābēju.

Cerība uz izglābšanos spārnoja viņu un deva jaunus spēkus. Viņa pēkšņi it kā pamo­dās no drausmīga murga. Pat uzmācīgā dziesma sāka skanēt klusāk, tā pamazām aiz­peldēja tālē un izgaisa. Lorāna dziji ievilka elpu, it kā no drūmas pazemes būtu izlaista svaigā gaisā. Dzīves alkas viņā pēkšņi uzliesmoia ar nebiiušu sparu. Lorānai aiz laimes gribējās smieties. Taču tagad vairāk nekā jeb­kad vajadzēja ievērot piesardzību.

Kad gongs aicināja brokastīs, vina savilka drūmu seju — tāda pēdēiā laikā biia viņas parastā izteiksme — un gāja uz mājas pusi.

Pie ieeias, kā arvien, stāvēja doktors Ravino. Viņš novēroja slimniekus tāpat kā cietumsargs arestantus, kas pēc pastaigas atgriežas savās kamerās. Ravino skats pama­nīja ikvienu sīkumu: gan zem virsvalka paslēptu akmeni, gan sadriskātas drānas, gan skrambiņu uz slimnieka rokām vai sejas. Taču sevišķi uzmanīgi viņš vēroja pacientu sejas izteiksmi.

Lorāna, garām iedama, pūlējās neskatīties uz Ravino un nodūra acis. Viņa gribēja ātrāk aizslīdēt garām, taču doktors uz brīdi aiztu­rēja Lorānu un vēl vērīgāk ielūkojās viņas sejā.