Profesora Dovela galva

Kad Ravino aizgāja, Lorāna atstāja savu istabu un devās uz izeju pa garu, drūmi pelēkā tonī krāsotu gaiteni ar melnu apmali. Caur istabu slēgtajām durvīm lauzās ārprā­tīgo gaudošana, kliedzieni, histēriski smiekli, murmināšana …

—   O…0…0… — atskanēja no kreisas puses.

—   U — ū-ū … Ha-ha-ha-ha … — atbalso­jās no labās.

«Kā zvērnīcā,» domāja Lorāna, cenzdamās nepadoties nomācošajai atmosfērai. Taču viņa mazliet paātrināja gaitu un izsteidzās no mājas. Taisni pretī gluds celiņš veda dārza dziļumā, un Lorāna devās pa to uz priekšu.

Doktora Ravino «sistēmu» varēja sajust pat te. Visam bija drūma nokrāsa. Parkā bija tikai skuju koki tumši zaļiem vainagiem. Vienkāršie koka soli bez atzveltnēm bija nokrāsoti tumši pelēkā krāsā. Taču Lorānu īpaši pārsteidza puķu dobes. Tās atgādināja kapu kopiņas. Visvairāk bija sadēstītas tumši zilas, gandrīz melnas atraitnītes, ko gar malām kā balta sēru lenta apjoza kumelītes. Ainavu papildināja tumšās tūjas.

«Īsta kapsēta. Te neviļus jādzimst domām par nāvi. Bet mani jūs nepievilsit, Ravino kungs, jūsu noslēpumus es esmu atšifrējusi, un jūsu efekti mani nesagatavotu nepār­steigs,» Lorāna uzmundrināja sevi un, ātri pasteigusies garām šiem «kapiem», sāka iet pa priežu aleju. Slaidie stumbri tiecās augšup kā svētnīcas kolonnas, tiem pāri klājās tumši zaļi kupoli. Priežu galotnes šalca vienmērīgu vienmuļu dziesmu. Šur un tur parkā pavīdēja slimnieku pelēkie virsvalki.

«Kurš no viņiem ir vājprātīgs un kurš nor­māls?» Brīdi viņus pavērojot, to varēja pasa­cīt diezgan droši. Tie, kas vēl nebija sajukuši, ieinteresēti aplūkoja «jaunatnācēju» — Lo­rānu. Slimnieki, kuru prāts bija aptumšots, noņēmās paši ar sevi, viņi atradās ārpus šīs pasaules un raudzījās tajā neredzīgu ska­tienu.

Lorānai tuvojās slaids, kalsnējs vecs vīrs ar garu, baltu bārdu. Vecis augstu pacēla savas kuplās uzacis, pamanīja Lorānu un teica, it kā skaļi turpinādams sarunāties pats ar sevi:

— Vienpadsmit gadus es skaitīju, pēc tam rēķini sajuka. Te nav kalendāra, un laiks apstājies. Es nezinu, cik ilgi esmu klīdis pa šo aleju. Varbūt divdesmit, bet varbūt tūkstoš gadus. Dieva priekšā viena diena ir kā tūkstoš gadu. Grtfti izmērīt laiku. Un jūs, arī jūs te iesit tūkstoš gadus turp līdz akmens sienai un tūkstoš gadus atpakaļ. Izejas no šejienes nav. Tu, kas šeit ieej, atstāj cerības ārā, kā teicis Dantes kungs. Ha, ha, ha! Negaidījāt? Jūs domājat, ka es esmu vājprātīgs? Es esmu viltīgs. Te tikai vājprātīgajiem ir tiesības dzī­vot. Taču jūs no šejienes neiziesit, tāpat kā es. Mēs ar jums … — Ieraudzījis, ka tuvojas sanitārs, kura uzdevums bija noklausīties slimnieku sarunas, vecais vīrs, viltīgi pamirk­šķinājis ar aci, tādā pašā tonī turpināja: — Es esmu Napoleons Bonaparts, un mana simtā diena vēl nav pienākusi. Vai jūs mani sapratāt? — viņš uzprasīja, kad sanitārs aiz­gāja tālāk.

«Nelaimīgais,» nodomāja Lorāna, «vai tie­šām viņš tēlo vājprātīgu, lai izbēgtu no nāves? Izrādās, ka ne tikai man vienai glāb­šanās dēj jāmaskējas.»

Pie Lorānas pienāca vēl viens slimnieks — jauns cilvēks ar melnu kazbārdiņu — un sāka muldēt kaut kādas aplamības par kvadrātsak­nes izvilkšanu no riņķa kvadratūras. Šoreiz sanitārs Lorānai netuvojās, acīmredzot jauno cilvēku administrācija neturēja aizdomās. Viņš pienāca Lorānai klāt un, siekalas šļak­stīdams, runāja aizvien ātrāk un uzstājīgāk.

— Riņķis — tā ir bezgalība. Riņķa kvadra­tūra ir bezgalības kvadratūra. Klausieties uzmanīgi. Izvilkt kvadrātsakni no riņķa kvad­ratūras nozīmē izvilkt kvadrātsakni no bez­galības. Tā būs entajā pakāpē kāpināta bez­galības daļa. Tādā kārtā varēs noteikt arī kvadratūru … Bet jūs taču neklausāties manī. — Jaunais cilvēks pēkšņi noskaitās un satvēra Lorānu aiz rokas. Viņa izrāvās un gandrīz skriešus devās uz savu korpusu. Netālu no durvīm Lorāna sastapa doktoru

Ravino. Viņš tikko spēja atturēt apmierinātu smaidu.

Līdzko Lorāna bija ieskrējusi savā istabā, pie durvīm klauvēja. Viņa labprāt būtu durvis aizslēgusi, taču iekšpusē atslēgas nebija. Viņa nolēma neatbildēt. Tomēr durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās doktors Ravino.

Viņa galva, kā parasts, bija atgāzta atpa­kaļ, izvalbītās, ieplestās, apaļās acis vērīgi raudzījās cauri pensnejas stikliem, melnās ūsas un bārdiņa kustējās līdz ar lūpām.

—   Piedodiet, ka es ienācu bez atļaujas. Ārsta profesija dod man zināmas tiesības …

Doktoram Ravino likās, ka pienācis piemē­rots brīdis, lai sāktu «dragāt Lorānas -morā­los balstus». Viņa arsenālā bija visdažādākie iedarbes līdzekļi — no valdzinošas vaļsirdī­bas, laipnības un apburošas uzmanības līdz rupjībai un ciniskai atklātībai. Viņš bija nolē­mis par katru cenu izvest Lorānu no pacietī­bas un tāpēc pēkšņi iesāka sarunu nekautrīgā un zobgalīgā tonī.

—   Kāpēc jūs nesakāt: «Lūdzu, ienāciet, atvainojiet, ka es jūs neaicināju iekšā. Es biju nogrimusi domās un nedzirdēju jūsu klauvē­jienu …» — vai kaut ko tamlīdzīgu?

—   Nē, jūsu klauvējienu es dzirdēju, bet neatbildēju tāpēc, ka man gribējās palikt vienai.

—   Patiesa, kā arvien, — viņš ironiski sacīja.