Profesora Dovela galva

—   Patiesīgums nav īstais objekts izsmiek­lam, — Lorāna mazliet saniknoti piebilda

«Kožas,» jautri nodomāja Ravino. Viņš nekautrīgi apsēdās iepretim Lorānai un bez mirkšķināšanas ilgi lūkojās viņā ar savām vēža acīm. Lorāna pūlējās šo skatienu izturēt, taču beidzot viņai tas kļuva nepanesams, viņa nolaida plakstus, pati aiz sašutuma par sevi mazliet nosarkdama.

—   Jūs uzskatāt, — Ravino turpināja tajā pašā ironiskajā tonī, — ka patiesīgums nav īstais objekts izsmieklam. Bet es domāju, ka visīstākais. Ja jūs būtu tik patiesa, jūs mani iztriektu ārā, tāpēc ka mani neieredzat, taču jūs pūlaties saglabāt viesmīlīgas namamātes laipno smaidu.

—   Tā … vienkārši ieaudzināta pieklā­jība, — sausi atteica Lorāna.

—   Ja jūs neievērotu šo pieklājību, vai tādā gadījumā mani izdzītu? — Un Ravino pēkšņi iesmējās augstā, rejošā balsī. — Teicami! Ļoti labi! Pieklājībai nav pa ceļam ar patiesī­gumu. Tas nozīmē, ka pieklājības dēļ var atteikties no patiesīguma. Tas ir viens, — un viņš pielieca vienu pirkstu. — Šodien es vai­cāju, kā jūs jūtaties, un saņēmu atbildi: «Lie­liski», kaut gan pēc jūsu acīm es redzēju, ka jums gribas vai pakārties. Tātad jūs arī tad melojāt. Vai aiz pieklājības?

Lorānanezināja, ko teikt. Viņai vajadzēja vai nu vēlreiz samelot, vai arī atzīties, ka nolēmusi neizrādīt savas jūtas. Un viņa klu­sēja.

—   Es jums palīdzēšu, Lorānas jaun­kundz, — Ravino turpināja. — Tā bija, ja tā var teikt, maskēta sevis saglabāšana. Jā vai nē?

— Jā, — Lorāna izaicinoši atbildēja.

—   Tātad, jūs melojat pieklājības dēj — viens, jūs melojat pašsaglabāšanas vārdā — divi. Es bīstos, ka man nepietiks pirkstu, ja mēs šo sarunu turpinātu. Jūs melojat arī žēl­sirdības dēļ. Vai tad jūs mātei nerakstījāt nomierinošas vēstules.

Lorāna bija pārsteigta. Vai tiešām Ravino zināja visu? Jā, viņam patiešām viss bija zināms. Arī tas ietilpa viņa sistēmā. No saviem klientiem, kas atveda šķietamos slim­niekus, viņš prasīja izsmeļošas ziņas gan par iemesliem, kāpēc slimnieki te tiek ievietoti, gan par pašiem pacientiem. Klienti zināja, ka tas kalpo viņu interesēm, un atklāja Ravino pat visdrausmīgākos noslēpumus.

—     Profesoram Kernam jūs melojāt nozai­mota taisnīguma vārdā un cenšoties sodīt ļaunumu. Jūs melojāt taisnības vārdā. Rūgts paradokss! Ja visu rezumētu, tad izrādītos, <ka jūsu taisnība visu laiku bijusi būvēta uz meliem.

Ravino precīzi trāpīja mērķī. Lorāna jutās nomākta. Viņai pašai nebija ienācis prātā, cik milzīga loma viņas dzīvē bijusi meliem.

—   Tad nu brīvajā laikā padomājiet, taisnī­bas praviete, cik jūs esat grēkojusi. Un ko jūs ar savu taisnīgumu esat panākusi? Es jums varu pateikt priekšā: jūs panācāt šo mūža ieslodzījumu. Un nekādi — ne zemes, ne debess — spēki jūs neizvedīs no šejienes. Bet meli? Ja cienījamo profesoru Kernu uzskatītu par elles izdzimumu un melu ciltstēvu, tad viņš taču joprojām dzīvo lieliski.

Nenolaizdams skatienu no Lorānas, Ravino pēkšņi apklusa. «Pirmajai reizei pietiks, sākums-ir labs,» viņš apmierināts nodomāja un neatvadījies izgāja ārā.

Viņa aiziešanu Lorāna pat nepamanīja. Viņa sēdēja, seju rokām aizsegusi.

Kopš tās reizes Ravino katru vakaru iera­dās pie viņas, lai turpinātu savas jezuītiskās sarunas. Sagraut Lorānas morāles principus un līdz ar to iedragāt viņas psihi — tas kļuva par Ravino profesionāļa patmīlas jautājumu.

Lorāna cieta patiesi un dziļi. Ceturtajā dienā viņa neizturēja un piecēlusies, sasārtušu seju, uzkliedza:

—   Ejiet ārā no šejienes! Jūs neesat cilvēks, jūs esat dēmons!

Sis skats Ravino sagādāja patiesu baudu.

—   Jūs progresējat, — nekustēdamies ne no vietas, viņš ņirdza. — Jūs kļūstat patiesāka nekā bijāt agrāk.

—   Ejiet prom! — aizelsdamās izgrūda Lorāna.

«Lieliski, drīz viņa kausies,» doktors nodo­māja un, jautri svilpodams, izgāja.

Lorāna gan vēl nekāvās un droši vien būtu spējīga kauties vienigi pilnīgā prāta aptum­sumā, taču viņas psihiskais stāvoklis bija apdraudēts. Palikusi viena, viņa ar šausmām konstatēja, ka ilgi neizturēs,

Bet Ravino nepalaida garām itin neko, kas varētu tuvināt atrisinājuma brīdi. Vakaros Lorānu sāka vajāt uz nepazīstama instru­menta atskaņota skumīga melodija. Šķita, ka kaut kur ieraudātos čells, dažbrīd skaņas pacēlās līdz vijoles augstajiem reģistriem, pēc tam pēkšņi mainījās ne tikai melodijas aug­stums, bet arī tembrs, un nu skanēja cilvēka balss: tīra, daiļa, taču neizsakāmi skumja. Smeldzīgā melodija bezgalīgi atkārtojās, arvien veidodama to pašu noslēgto skaņu loku.