Ptolemaja vārti

Viņš bija gaidījis kaut nelielu prieku vai sajūsmu, bet Luti­ēnas jaunkundze tikai pamāja. Nedaudz aizkaitināts, jau­nais burvis turpināja: Domāju, jūs priecāsieties par to, ka man klājas labi. Pēdējā mūsu tikšanās nebija no tām labā­kajām…

Mandrāks juta, ka viss, ko viņš saka, ir nepareizi. Patiesībā vajadzēja nevis runāt par ministrijas lietām, bet gan teikt kaut ko pavisam citu. Varbūt tāpēc skolotāja izturējās tik vēsi? Zēns mēģināja vēlreiz: Es tikai gribēju jums pateikt, ka esmu patei­cīgs par to, ko jūs toreiz manā labā izdarījāt.

Viņa sarauca pieri. Pateicīgs? Par ko? Es neko neizdarīju.

-   Toreiz, kad Siržulauzēja dēmons man uzbruka. Jūs mēģi­nājāt viņu apturēt. Es to nekad neaizmirsīšu…

-  Jā, tas bija nelaimīgs gadījums. Bet tagad ir pagājis tik ilgs laiks… Viņa atmeta no sejas matu šķipsnu. Tātad tagad tu esi informācijas ministrs? Tas, kas raksta pamfletus?

Jaunais burvis kautrīgi pasmaidīja. Jā, tas esmu es.

-  Tas, kurš propagandē, cik labs ir karš, ka jauniem puišiem vajag pieteikties armijā un katra īsta vīra pienākums ir doties uz Ameriku karot par brīvību un drošību? Kurš raksta, ka cil­vēku dzīvība ir īstā cena, kas mums jāmaksā par"impērijas sta­bilitāti?

-   Nedaudz pārspīlēti, bet doma ir līdzīga, jā.

-  Tad tu esi tālu ticis, Mandrāka kungs. Viņa lūkojās uz bijušo audzēkni ar skumjām.

Rīts bija dzestrs. Burvis sabāza rokas bikšu kabatās un vērās apkārt, lai izdomātu, ko vēl pasacīt. Domāju, ka jūs taču pārāk bieži nesatiekat savus bijušos audzēkņus, viņš beidzot sacīja.

-   Es domāju, kad viņi ir izauguši. Lai redzētu, kā viņiem klājas…

-   Tiesa. Es strādāju ar bērniem, nevis ar pieaugušajiem.

-  Jā. Viņš palūkojās uz viņas veco somu, atcerēdamies tās atlasa apdari, zīmuļus, krītu, spalvaskātus un Ķīnas otiņas.

-  Vai jūs esat laimīga, Lutiēnas jaunkundz? viņš pēkšņi jautāja.

-   Apmierināta ar algu, sabiedrisko stāvokli un visu pārējo? Es tā vaicāju tikai tāpēc, ka varētu jums palīdzēt atrast labāku darbu, ja vien jūs vēlētos. Man ir zināma ietekme valdībā. Piemēram, Kara ministrijas stratēģijas nodaļā ir vajadzīgi cilvēki ar jūsu prasmēm, kas zīmētu masu produkcijas pentaklus Amerikas kampaņai. Un arī manā ministrijā ir jauna nodaļa, kas pēta, kā labāk nodot informāciju cilvēkiem. Jūsu zināšanas mums ļoti noderētu. Tas ir labs darbs, jāstrādā ar konfidenciālu informā­ciju, dod zināmu statusu…

-   Tie cilvēki, kam jānodod informācija, laikam ir vienkāršie cilvēki, vai ne?

-   Tā viņus pieņemts saukt. Arī viņiem tas labāk patīk. Neko neizsakošs apzīmējums, nevienu neaizvaino…

-  Ak tā, viņa asi pārtrauca. Nē, paldies, man patīk mans darbs, turklāt esmu pārliecināta, ka nevienā no nodaļām ar atplestām rokām negaida tādu vecu vienkāršo ļaužu pārstāvi kā es. Es labāk strādāju par skolotāju. Lai gan ļoti jauki, ka tu par mani iedomājies un piedāvāji darbu. Viņa pasita augstāk mēteļa apkakli un ieskatījās pulkstenī.

Burvis sasita plaukstas. Jums jāsteidzas? Varbūt varu palī­dzēt? Mans šoferis jūs aizvedīs, kur vien nepieciešams. Tad jums nevajadzēs spiesties tramvajā vai autobusā…

-  Nē, paldies. Tu esi pārāk laipns. Viņas seja bija akmens cieta.

-   Nu, ja jūs tā vēlaties… Par spīti aukstajam rītam, viņš jutās vīlies un nokaitināts. Uz brīdi jaunais burvis vēlējās, kaut vispār nebūtu sācis šo sarunu. Man bija patiess prieks jūs atkal satikt. Protams, man jālūdz jūs izturēties pret zināmiem faktiem ļoti piesardzīgi… Bet jūs jau zināt, viņš piebilda.

Lutiēnas jaunkundze veltīja viņam tādu skatienu, ka zēns jutās atsviests pusi dzīves atpakaļ savā vecajā mācību istabā. Viņš atkal nokaunējies vēroja kurpju purngalus. Vai tu patie­šām domā, viņa asi sacīja, ka es gribēšu atklāt pasaulei to, ka reiz redzēju tevi, Džonu Mandrāku, mūsu mīļoto informācijas ministru, karājamies gaisā ar galvu uz leju? Ka dzirdēju, kā tu sāpēs raudi, kamēr tas nelietis tevi sita? Vai tu tiešām domā, ka es to gribēšu kādam pastāstīt?

-   Nē! Nejau to! Es domāju manu vārdu…

-  Ak to. Viņa sāji iesmējās. Varbūt tev tā neliekas, bet man ir kas labāks darāms. Jā, pat man, vienkāršā, nenozīmīgā darba darītājai, nav nekādas vēlēšanās nodot bērnus, ko es kādreiz esmu mācījusi, lai kas viņi būtu kļuvuši. Tavs vārds pie manis ir drošībā, Mandrāka kungs. Un tagad man jāiet, ja negribu nokavēt stundas.

Viņa pagriezās un soļoja projām. Zēns iekoda lūpā. Viņā jaucās niknums un nožēla. Jūs mani pārpratāt! viņš izsau­cās. Es nenācu šurp, lai demonstrētu savu varu! Man vien­kārši toreiz nebija izdevības jums pateikt paldies…

Lutiēnas jaunkundze apstājās un palūkojās pār plecu. Viņai sejā vairs nebija dusmu. Man tomēr šķiet, ka es visu sapratu pareizi, viņa sacīja. Tu pats esi sevi pārpratis. Tas bija tas zēns, kas bija man pateicīgs. Bet tu vairs tas neesi. Un nerunā viņa vārdā! Mums abiem nav nekā kopīga.

-   Es gribēju pateikt, ka zinu, ka jūs mēģinājāt mani glābt…

-   Jā, viņa skumji atzina. Nudien žēl, ka man tas neizde­vās. Uz redzēšanos, Mandrāka kungs. Skolotāja devās prom pa slapju lapu klāto ietvi.

17 bartimajs