Ptolemaja vārti

Mēs bijām viņa darbistabā, un, šķiet, bija vēla pēcpusdiena. Visur atradās dokumentu kaudzes, uz galda mētājās neapēs­tas pusdienas. Gaiss dvakoja pēc sen nemazgātas miesas. Un šis jauneklis nebija savā labākajā izskatā. Seja pietūkuši, acis sarkanas un neprātīgas, un krekls (neaizpogāts) karājās virs biksēm. Gluži neraksturīgi: Mandrāks taču parasti ļoti rūpējās par sevi. Šķiet, bija noticis kaut kas nozīmīgs.

Nabaga zellis izskatījās emocionāli satriekts. Viņam bija vajadzīgs atbalsts.

-  Tu nu gan izskaties pēc lupatas, es uzšņācu. Kas noti­cis? No kurienes šī vainas apziņa un sevis mocīšana? Vai tu tie­šām nepieļauj domu, ka tas, kurš mani izsauca, pat neiedomājās to darīt sakarā ar tevi?

• *

Zēns ieskatījās lauvas kristālspožajās acīs. Nē… viņš novilka. Man ir papilnam nepatikšanu, un visas saistītas ar tevi.

-  Ar mani? Un es vēl apraudāju savu nespēku! Izskatījās, ka vecais džins ir uz šo to spējīgs. Pacēlu acis. Kā tad tā?

-   Nu… viņš atspieda šķēpu pret zemi, gandrīz caurdurot sev īkšķi, no kura gala sākt? Pirmām kārtām pagājušo divdesmit četru stundu laikā Londonā notikušas vairākas nopietnas sacel­šanās. Vienkāršie ļaudis nodarījuši lielus postījumus. Cīniņi un tamlīdzīgi. Pat tagad ielās nav miera. Devro izsludinājis valstī ārkārtas stāvokli. Vaithola ir blokādē, impērijas vadība nopietni cietusi.

-   Izklausās, ka tev darbā bijušas nepatikšanas, es sacīju.

-   Bet tam nav nekāda sakara ar mani.

Viņš noklepojās. Nekārtību iemesls ir kāda varde, kas pirms divām dienām izraisīja grautiņu Sentdžeimsa parkā. Abinieks atbrīvoja bīstamu džinu, kas iebruka vienkāršo ļaužu pulkā. Tieši šis negadījums izraisīja sacelšanos.

Lauva sašutumā ierēcās. Tā nu gan nebija mana vaina! Es tikai, būdams ļoti novārdzināts, mēģināju izpildīt tavas pavē­les. Un man tas izdevās, lai gan apstākļi nebija no spīdošajiem. Izbeidz tā smieties! Tu kļūsti dīvains…

Zēns bija atmetis galvu un skaļi iesmējās, gluži kā hiēna.

-   Izdevās? Tā tu to sauc? Tu gandrīz izlaidi garu man pie kājām, nespēji atbildēt ne uz vienu jautājumu, liki man izskatīties kā pēdējam muļķim! Ja to tu sauc par izpildītu uzdevumu, tad nākamreiz labāk izgāzies!

-   Es liku tev izskatīties kā muļķim? -Lauva dusmās gan­drīz uzsprāga. Domā ar galvu! Tev nav vajadzīga palīdzība, lai izskatītos pēc muļķa! Ko tad es tādu izdarīju? Tikai pievērsu apkārtējo uzmanību tam, cik tu esi cietsirdīgs. Kurš burvis gan patur džinu uz Zemes tik ilgi, līdz tas gandrīz izlaiž garu? Brī­nos, ka tu mani nepiebeidzi pavisam.

Mandrāka acis dega. Viņi jau to gribēja! viņš auroja. Viņi gribēja, lai es izspiežu no tevis informāciju, pat ja tas tevi noga­linātu! Bet es kā muļķis tevi izglābu! Atbrīvoju! Un man pašam vairs nepalika nekāda attaisnojuma par visu to sajukumu, ko tu biji izraisījis. Tagad mana karjera ir sagrauta un, iespējams, dzīvība karājas mata galā. Mani ienaidnieki asina dunčus, un rīt mani tiesās. Tas viss, tikai pateicoties tev.

Viņa balss trīcēja, acis bija miklas. Šajā skatā vēl iederētos vijoļu smeldzīgās skaņas. Lauva parādīja zēnam mēli. Tu no tā visa varēji izvairīties, es nikni teicu. Tev tikai vajadzēja man vairāk uzticēties un ātrāk atbrīvot. Tad tajā liktenīgajā vakarā es būtu labākā formā, lai izvairītos no Hopkinsa dēmoniem.

Mandrāks pacēla skatienu. Tātad tu atradi Hopkinsu?

-   Nemaini sarunas tematu! Es pateikšu vēlreiz: tā bija tava vaina. Tev vajadzēja man uzticēties. Bet pat pēc visiem šiem gadiem, pēc visa, ko es tavā labā esmu darījis, pēc tam, kad es tev palīdzēju tikt galā ar Siržulauzēju un Divālu, ar anarhistiem un austerēm…

Zēns saviebās. To labāk nepieminēsim.

-   …pat pēc tā visa tu izturējies kā tipisks burvis, uzskatot mani par ienaidnieku. Es esmu nejauks dēmons, tāpēc man nevar uzticēties… Ko? Izbeidz smieties! Tu mani padarīsi traku!

-   Bet tieši tā jau arī ir! viņš sauca. Tev nevar uzticēties! Tu esi man melojis!

-   Nosauc vienu gadījumu!

Viņa acis iemirdzējās. Kitija Džonsa.

-   Nesaprotu, ko tu ar to gribi pateikt.

-   Tu man teici, ka viņa ir mirusi. Es zinu, ka tā nav tiesa.

-   Ak tā. Es nokāru ūsas. Tu viņu esi redzejis? -Nē.

-   Tad tu esi maldināts, es mēģināju runāt pārliecinoši.

-   Viņa ir pagalam. Neesmu redzējis nevienu, kas būtu vairāk pagalam kā viņa. Golems viņu aprija dzīvu un vēl aplaizījās. Nudien skumjš gadījums, bet nav tā vērts, lai pēc tik daudziem gadiem atcerētos… Es lūkojos uz zēnu. Man nepatika skatiens viņa acīs. ,

Mandrāks lēni pamāja. Niknuma sārtums viņa sejā cīnījās ar baiļu bālumu. Dzīvu aprija, tu saki? viņš ļoti lēni teica.

-   Dīvaini. Es atceros tevi sakām, ka golema pieskāriens pār­vērta meiteni pelnos.

-Vai tiešām? Nūjā, to arī. Sākumā. Pirms aprīšanas… Au!

Burvis bez brīdinājuma bija pacēlis šķēpu un dūra. Es biju pārāk lēns un pārāk vājš, lai pretotos, šķēps trāpīja tieši krū­tīs. Man aizrāvās elpa, es noliecu galvu… un atkal nomierinājos.

-   Tu dūri ar neaso galu!