Ptolemaja vārti

Viņš pievērsās pārējiem un turpināja dot pavēles, bet lauva vairs neklausījās. Man ausīs dūca, es biju tik nikns, ka tikko spēju nostāvēt kājās. Kāda nekaunība! Viņš bija izteicis savu solījumu tik nesen, ka es to vēl dzirdēju atbalsojamies telpas sie­nās. Labi, es iešu. Man jau īsti nebija izvēles. Bet, ja Mandrāks kādreiz nonāks manā varā, viņš nožēlos visas tās reizes, kad mani bija piekrāpis!

Burvis bija pabeidzis. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-  Vai tad jūs nenāksiet mums līdzi? Hodžs vaicāja. Viņš pamazām mainījās, nometot savu adataino ādu.

-  Nē, Mandrāks noteica. Man diemžēl jādodas uz teātri. No tā ir atkarīga mana turpmākā karjera. Turklāt, viņa ska­tiens pievērsās man, bet es nespēju izprast tā nozīmi, man ir vēl kāda cita tikšanās.

Lauva nikni nopētīja jauno burvi. Tu pieļauj lielu kļūdu, es teicu. Nu tad iesim! es uzsaucu pārējiem. Sekojiet man!

1 8 kitija

visu dienu Kitija jutās it ka ne savā āda saīgusi, izklaidīga un viegli aizkaitināma un nemēģināja savaldīties pat Butona kunga klātbūtnē. Meitene veica uzticētos pienākumus bez mazākās aizrautības, cirta durvis, skaļi klumpačoja pa māju un vienā brīdī sagāza divus rūpīgi sakrautus grāmatu kalnus. Tas savukārt aizkaitināja viņas darba devēju.

-Uzmanīgāk, Lizij! viņš izsaucās. Mana pacietība drīz beigsies!

Kitija apstājās, pieri saraukusi. Vai tad es nestrādāju labi, Butona kungs?

-  Nestrādā vis! Tu visu dienu esi sliktā garastāvoklī, slāj pa māju kā ziloņu bars, seju saviebusi kā visneglītākais ifrīts. Kad es tev ko vaicāju, tu atbildi rupji, bez jebkādas cieņas. Esmu nepatīkami pārsteigts! Un tēja, ko tu pagatavoji, ir pliekana kā oda čurās! Tā vairs nevar turpināties. Kas ar tevi noticis, meitēn?

-   Nekas.

-   Kā tu man atbildi? Ja tā turpināsi, drīz vien būsi uz ielas!

-  Jā, ser. Kitija nopūtās. Galu galā tur nevarēja vainot Butona kungu, ka Bartimajs nebija attaisnojis viņas cerības. Atvainojiet, ser. Man vienkārši pašlaik ir dažas problēmas…

-   Problēmas? Dusmas vecā vīra sejā pamazām izzuda. Tā arī vajadzēja teikt. Pastāsti, kas tevi nomāc, varbūt es varēšu palīdzēt. Viņš sarauca pieri. Cerams, ka tās nav naudas grū­tības?

-   Nē, ser. Nekas tamlīdzīgs. Kitija vilcinājās. Nevarēja taču teikt, ka asistentes darbs viņai bija vajadzīgs tikai vienam mērķim un tagad tas bija izrādījies veltīgs. Butona kungs uz viņu paļāvās, un, lai arī citreiz izturējās skarbi, Kitija zināja, ka zinātnieks viņu augstu vērtē. Tomēr viņš bija un palika burvis. Tas ir saistīts ar otru manu darbu. Jūs jau zināt, ka es strādāju krogā. Pirms divām dienām pie mums reidā bija atsūtīts dēmons, kas nogalināja vienu no maniem kolēģiem.

-   Reidā? Butona kungs sarauca pieri. Kādā reidā?

-   Parastie aizbildinājumi, ser, valdība cenšas atklāt sa­zvērestības. Meitene paņēma no šķīvja kūku un nokoda gaba­liņu.

-   Tev jāsaprot, Lizij, ka katrai valdībai ir tiesības sevi aizstā­vēt. Varbūt tev pašai vajadzētu mazāk uzturēties tajā krogā, ja jau tā ir tāda sazvērnieku bedre.

-   Tā nepavisam nav, ser! Tur jau tā lieta! Vienkāršie ļau­dis tikai runā par varu, politiku, brīvības ierobežošanu. Viņi tikai runā! Viņi nav spējīgi neko uzsākt, kā jau jūs ļoti labi zināt.

-   Hmm, Butona kungs novilka, veroties pa logu pelēkajās oktobra debesīs. Es nespēju vainot vienkāršos cilvēkus par to, ka viņi jūtas nelaimīgi. Karš nudien ir ieildzis. Devro kungs nerīkojas pietiekami izlēmīgi. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Pat es, būdams burvis, esmu bezpalīdzīgs! Vara ir Padomes rokās, Lizij! Mums, pārējiem, atliek tikai noskatīties un cerēt uz labākiem laikiem. Nu, tagad es ļoti labi saprotu, ka tu jūties nomākta, ja viens no taviem draugiem ir miris. Man nudien žēl. Uzēd vēl kādu kūciņu.

-   Paldies, ser. Kitija apsēdās uz dīvāna un paņēma vēl vienu kūkas gabalu.

-   Varbūt tu gribētu brīvu pēcpusdienu, Lizij? Butona kungs vaicāja. Es strādāšu ar dēmonu sarakstu. Tik daudz dēmonu! Brīnums, ka Citā pasaulē tiem vispār pietiek vietas!

Kitija, pilnu muti ēzdama, ierunājās: Atvainojiet, ser, bet kas ir Cita pasaule? Kāda tā izskatās?

Vecais virs norūcās. Tas ir mūžīgais haoss, riebīga, nesa­kārtota vieta. Dilaks, ja pareizi atceros, to sauca par "neprāta bedri". Mēs pat nespējam iedomāties visas tās šausmas. Viņš nodrebinājās. Pietiek par to iedomāties vien, lai rastos vēlēša­nās apēst trešo smalkmaizīti.

-   Tātad burvji ir tur pabijuši? Kitija vaicāja. Citādi jau viņi nevarētu zināt, kā tur izskatās.

-   Nu, ne gluži, Butona kungs novilka. Galvenie rakstnieki izmantoja ziņas, ko viņiem sniedza uzticami vergi. Tur nokļūt ir ļoti riskants pasākums gan dvēselei, gan miesai.

-   Tātad tas nekad nav noticis?

-   Ir bijuši mēģinājumi. Piemēram, Dilaka meistars Fičino devās turp, cerēdams iegūt dēmoniem piemītošo spēku. Tā vietā viņš zaudēja prātu. Saproti burtiski: viņa prāts tā arī neatgrie­zās no Citas pasaules. Bet ķermenis… Nē, tas ir pārāk pretīgi.

-   Nē, stāstiet, ser!