Ptolemaja vārti

Svešais bija pusgalvu īsāks par Foksa kungu un daudz tie­vāks. Pie jums strādā kāda meitene, viņš iesāka. Kā viņu sauc?

Pāris apmeklētāju palūkojās uz Kitiju, kas bija atspiedusies pret sienu aiz bāra letes. Kalpotāju durvis bija tuvu. Viņa varētu izlavīties cauri virtuvei un aizbēgt…

Foksa kungs pārsteigumā samirkšķināja acis. Klēra Bella. Kopš Pegijas aiziešanas viņa ir vienīgā meitene… Viņa balsī ieskanējās bailes un dusmas. Kāpēc vaicājat?

-   Vai viņa šovakar strādā?

Džordžs vilcinājās. Tieši to jaunais vīrietis bija gaidījis. Labi, viņš noskaldīja. Atvediet viņu. Ienācējs palūkojās uz kroga īpašnieku. Kitija, kas bija paslēpusies aiz bāra, lēnām virzījās uz otru izeju.

-   Atvediet viņu! svešinieks atkārtoja.

Džordžs Fokss joprojām nekustējās, viņa seja bija kā akmenī cirsta, tikai acis bailēs ieplestas. Kas jums no viņas vajadzīgs? viņš mierīgi jautāja. Kas jūs esat? Kāpēc viņu meklējat?

-   Neesmu radis paskaidrot savas rīcības motīvus, jaunais vīrietis garlaikotā balsī sacīja, nedz arī jautāt divreiz. Esmu no valdības. Ar to vajadzētu pietikt. Atvainojiet, es nedomāju…

Kāds vīrs, kas sēdēja netālu no izejas, bija pielēcis kājās un metās uz durvīm. Viņš atvēra durvis un mēģināja tikt ārā. Burvis pateica kādu vārdu un pavicināja roku. Vīrietis ielidoja atpakaļ istabā un nokrita pie kamīna. Durvis aizcirtās ar tādu spēku, ka sienas notrīcēja.

-   Neviens nepametīs šo telpu, iekams neatradīsies Klēra Bella. Burvis nicinoši palūkojās uz vīrieti, kas gulēja uz grī­das. Beidziet vaidēt, jums taču nekas nenotika! Viņš pievēr­sās Džordžam Foksam. Tātad?

Kitija jau bija netālu no sētas izejas. Viens no apmeklētājiem pie letes viņai pamāja. Pazūdi ātrāk! viņš ļoti klusi nočukstēja.

Jaunais vīrietis piesita kāju. Jūs noteikti saprotat, ka es šeit neesmu ieradies viens. Ja es tuvākās pusminūtes laikā nedabūšu rokā to meiteni, jums var nākties to nožēlot. Viņš ieskatījās pulkstenī.

Džordžs Fokss lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla acis uz griestiem. Viņš sakrustoja rokas un atkal atlaida tās. Mēģināja neskatī­ties uz apkārtējiem cilvēkiem. Grumbas viņa sejā kļuva asākas. Kroga īpašnieks atvēra muti un atkal aizvēra.

-   Viss kārtībā, Džordž. Kitija parādījās, nesdama pār vienu roku mēteli. Tev nav tas jādara. Paldies par visu. Meitene lēni soļoja starp galdiņiem. Vai iesim, Mandrāka kungs?

Burvis kādu brīdi neatbildēja. Viņš skatījās uz meiteni, nedaudz nosarcis, bet tas jau laikam bija karstuma dēļ. Jaunais vīrietis pieklājīgi paklanījās. Džonsas jaunkundz, kāds prieks jūs satikt! Iesim! Viņš pakāpās malā. Kitija stīvi pagāja viņam garām. Burvis viņai sekoja.

Pirms aiziešanas viesis uzmeta skatienu telpai. Atvainojiet, ka iztraucēju jums vakaru, viņš sacīja un aizvēra aiz sevis dur­vis. Apmēram minūti neviens nerunāja.

-   Tev laikam būs vajadzīga jauna apkalpotāja, Džordž, bei­dzot kāds izmeta.

Modrības lode pagalmā bija pazudusi. Pa ielu pabrauca garām pāris automašīnu. Lija. Kitija dzirdēja, kā lietus lāses krīt upē. Sejā iesitās auksts vējš. Tas meiteni it kā atmodināja no sapņa.

Viņa izdzirda burvja balsi. Džonsas jaunkundz? Mana auto­mašīna ir pavisam netālu. Mēs varētu doties turp.

Kitiju pēkšņi pārņēma prieks. Nevis bailes, kā tam vajadzētu būt, bet gan izaicinājums un triumfs. Kopš pirmā šoka, ieraugot Mandrāku krogā, meitene bija mierīga un dīvainā kārtā atvieg­lota. Trīs gadus viņa bija dzīvojusi vientulībā un noslēgtībā. Un tagad, kad arī sapnis bija zudis, viņa juta, ka šādi vairs nespēj dzīvot ne brīdi ilgāk. Bija jārīkojas, vienalga, kādas arī būtu sekas. Ilgi aizturētās dusmas lauzās ārā kopā ar sen aizmirsto uzdrīkstēšanās garu.

Meitene pagriezās. Viņas priekšā stāvēja Mandrāks, viens no Padomes burvjiem. Tā bija atbilde uz viņas lūgšanām.

-  Un ko tu tagad taisies darīt? viņa nošņāca. Nogalināsi mani?

Jaunais vīrietis pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņa seju apspīdēja gaisma, kas plūda pa kroga logiem, liekot tai izskatī­ties neveselīgi dzeltenīgai. Burvis noklepojās. Ņē. Es…

-  Kāpēc ne? Vai tad tā jūs nerīkojaties ar nodevējiem? Kitija izspļāva vārdus. Vai ar ikvienu, kas stājas jums ceļā? Pirms divām dienām šeit bija kāds no jūsu dēmoniem. Tas nogalināja nevainīgu cilvēku. Viņam bija ģimene. Un viņš nekad nebija darījis neko pretlikumīgu. Bet dēmons tik un tā viņu nogalināja.

Burvis sakoda zobus. Tas bija nelaimes gadījums. Man ar to nav nekāda sakara.

-   Nē, izņemot to, ka arī tu kontrolē dēmonus, Kitijas balss bija asa. Viņi ir tikai vergi, kurus izrīkojat jūs!

-  Šim gadījumam nebija nekāda sakara ar mani. Tas nav mans departaments. Bet tagad, Džonsas jaunkundz…

-  Atvaino, viņa sarkastiski iesmējās, bet tā ir visneveik­lākā atruna, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Nav mans depar­taments! Jā, nu tad jau viss kārtībā. Un laikam jau arī kara departaments nav tavējais, un arī Nakts policija un Tauers nav tavā pārziņā. Ar to tev nav nekāda sakara.