Ptolemaja vārti

-        …kļūs par olu krēmu. [56] [1] Olu krēms: vēl viens tehnisks termins. Apzīmē pilnīgu būtības noārdīšanos fiziskajā plānā. Citā pasaulē tas nav iespējams, jo tur mūsu būtība nav saistīta ne ar kādu formu.

-   Nu, es jau viņu nepiesegšu.

-   Es ne tik! Galu galā mēs neesam nekādas aukles!

-   Par spīti tam, ka jūs esat tik augstās domās par manām spējām, es noņurdēju, es tik un tā esmu vienīgais, kas redzē­jis Hopkinsu. Dodieties vien prom bez manis, un paskatīsimies, cik tālu tiksiet.

-  Cik te viens ir piepūties! Hodžs izsmējīgi noteica. Paš­apziņa kā tādam balonam! Ka tik nepārsprāgst!

Mvamba dusmīgi uzsita ar asti pa grīdu. Mēs velti tērē­jam laiku! Var jau būt, ka Bartimajs ir novājināts, bet bez viņa padoma mēs nevaram neko uzsākt. Viņa uzsmaidīja man tik piemīlīgi, cik vien žurka spēj. Lūdzu, turpini, Bartimaj! Kas tev bija sakāms?

Jūs jau mani pazīstat. Es ilgi neturu aizvainojumu. [57] [1] īpaši tad, ja tobrīd neko nevaru pasākt. Bet agrāk vai vēlāk, kad es atkal būšu spēku plaukumā, es satikšu Hodžu, Askobālu un Kormokodrānu. Un tad es viņiem atmaksāšu ar ievainota lāča niknumu. Veiksmīgā atrie­bībā pats svarīgākais ir laiks.

Nevē­rīgi pašūpoju galvu. Patiesību sakot, nekas īpašs. Es redzēju Hopkinsu tikai īsu brīdi. Nevaru jums pateikt, vai viņš ir vai nav burvis. Varbūt ir. Katrā ziņā kāds bija izsaucis to foliotu un džinu armiju, kas man dzinās pakaļ.

-  Bet, paklau vai tu droši zini, ka viņš ir cilvēks? Mvamba ieminējās.

-  Hopkinss? Jā, pārbaudīju visos septiņos plānos. Visos no tiem viņš parādījās kā cilvēks. Ja mums izdosies viņu pārsteigt nesagatavotu, viņš būs mūsu nagos.

-  Jā, to es varu izdarīt, Hodžs noducināja. Par to neuz­traucieties! Man viņam ir sagatavota vieta, kur nebūs vajadzī­gas ne virves, ne maisi. Tepat… man zem ādas… Viņš ieķiķinājās.

Pārējās žurkas saskatījās.

Askobāls ierunājās: Manuprāt, mums tomēr vajadzētu turēties pie vecajām labajām virvēm, Hodž. Bet paldies par pie­dāvājumu. Tātad mēs zinām, ka Hopkinss apmeties šeit. Kurā numurā?

Es paraustīju plecus. Nav ne jausmas.

-   Vajadzēs pārbaudīt reģistratūras grāmatu. Un tad?

Kormokodrāns pašūpoja spalvaino galvu. Mēs uzskrienam

augšā pa kāpnēm, ielaužam durvis, piesitām Hopkinsu un aiznesam šo prom. Vienkārši, ātri un iedarbīgi. Nākamais jautā­jums?

Es pašūpoju galvu. Spīdoša taktika, tomēr, ja mēs skriesim augšā pa kāpnēm, Hopkinss var mūs pamanīt. Mums jārīkojas smalkāk.

Kormokodrāns sarauca pieri. Nez kā man izdosies ar to smalkumu…

-   Turklāt Hopkinss var nebūt savā numurā, Mvamba pie­bilda. Mums vispirms jāaiziet izlūkos. Ja viņš ir prom, mēs varēsim ielavīties istabā nemanīti.

Pamāju. Nepieciešama laba maskēšanās, un Hodžam arī vanna un kvēpināmās zāles. Ziniet, cilvēkiem piemīt tāda maņa kā oža.

Aprunātā žurka noskurinājās, saslejot uz muguras dzelk­šņus. Panāc tikai tuvāk, Bartimaj! Nespēju vien sagaidīt, kad nobaudīšu tavu būtību.

-   Vai tiešām? Domā, ka varēsi mani uzveikt?

-   Nekas nebūs vienkāršāk un patīkamāk.

Kādu laiku mēs turpinājām asprātīgo vārdu kauju, [58] [1] Dialoga fragments: Tu domā, ka vari to izdarit? Nav problēmu! Tiešām? Tiešām! To pavadīja pārējo ūjināšana un kāju dauzīšana. Inte­lektuālā ziņā šīs debates bija līdzīgas tām, kas notika senajās Atēnās vai Anglijas Lordu palātā.

bet, pirms es paguvu satriekt savu pretinieku ar pēdējo iznīcinošo argumentu, kāds čalis ienāca telefona būdā, lai piezvanītu, un žurkas metās prom.

Pagāja divdesmit minūtes. Durvju sargs lēkāja no vienas kājas uz otru un berzēja plaukstas, lai sasildītos. Viesnīcai tuvojās viesu grupiņa sieviete un trīs vīrieši, visi tērpušies skaistos Ķīnas zīda apģērbos. Viņi klusi sarunājās arābiski, un sievietei ap kaklu mirdzēja mēnesakmeņu kaklarota. No visiem burtiski staroja elegance, augsts sabiedriskais stāvoklis un cieņa. [59] [1] Izņemot Kormokodrānu, kas joprojām atgādināja aunu uzvalkā.

Durvju sargs pakāpās malā un salutēja. Viesi viņam uzsmaidīja un paklanījās, un tad devās uz priekšnamu.

Viņiem uzsmaidīja jauna sieviete, kas sēdēja aiz mahagonija koka rakstāmgalda. Kā varu jums palīdzēt?

Pats skaistākais no vīriešiem paspēra soli uz priekšu. Lab­vakar. Mēs esam vēstniecības darbinieki no Sābas karalistes. Pēc pāris nedēļām šajā valstī ieradīsies mūsu karaļnama locekļi, un mēs vēlētos apskatīt, kādas istabas iespējams izīrēt.

-   Protams, ser. Lūdzu, nāciet man līdzi! Tūlīt aizvedīšu jūs pie pārvaldnieces.

Administratore piecēlās no galda un devās prom pa gaiteni. Visi četri Sābas diplomāti viņai sekoja, bet viens neuzkrītoši pavēra sažņaugto dūri, un no tās izlidoja mazs, neglīts un smir­dīgs kukainis ar daudzām kājām un dzeloņiem. Tas aizlidoja līdz administratores galdam, lai ieskatītos reģistratūras grāmatā.

Viesnīcas pārvaldniece bija maza, apaļīga pusmūža kundzīte. Viņas pelnu pelēkie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti ar pulētu vaļa bārdas ķemmi. Sieviete pieklājīgi sasveicinājās ar atnācējiem. Jūs esat no Sābas vēstniecības?

Es galanti palocījos. Tiesa. Jūs nudien esat ļoti vērīga!