Ptolemaja vārti

Velnēns norīstījās. Nedaudz, ser. Ja drīkstu vaicāt, kas ir tas izplūdušais traips no jums pa labi?

-   Tas ir Bartimajs. Nepievērs viņam nekādu uzmanību. Mēs pārējie esam stipri un nežēlīgi un pieprasām ielaist mūs istabā. Ko tu par to saki?

Smaga nopūta. Esmu saistīts ar savu uzdevumu, ser. Man jūs jāaizkavē.

Askobāls nolamājās. Tad tu esi parakstījis sev nāves sprie­dumu. Mēs esam vareni džini, bet tu tikai nenozīmīgs gariņš. Ko tu vari darīt, lai mūs aizkavētu?

-   Es varu iedarbināt signalizāciju, ser. Tieši to es šobrīd izda­rīju.

Atskanēja tāda skaņa, it kā apkārt vārītos karsta lava. Dip­lomāti palūkojās apkārt un pamanīja, ka abpus gaitenim no paklāja sāk pacelties galvas. Tās bija ovālas kā regbija bumbas, gludas un spīdīgas, un melnas, ar divām bālām acīm. Galvas uzlidoja gaisā un izstiepa uz visām pusēm taustekļus.

-  Ar to jātiek galā ātri, klusi un tīri, Mvamba sacīja. Hop­kinss nedrīkst uzzināt, ka te kaut kas nogājis greizi.

-   Skaidrs.

Galvas klusējot slīdēja uz mūsu pusi.

Bet mēs nestāvējām, rokas klēpī salikuši un gaidīdami, kas tagad notiks. Mēs rīkojāmies katrs saskaņā ar saviem paradu­miem. Mvamba uzskrēja augšup pa sienu, nokļuvusi līdz gries­tiem, pārvērtās par milzu ķirzaku un raidīja triecienus galvu virzienā. Hodžs vienā mirklī pārvērtās par milzu kukaini, kas uzbruka ienaidniekam ar indīgajiem dzelkšņiem. No Askobāla pleciem izauga milzīgi spārni. Viņš pacēlās gaisā un raidīja pret melnajām galvām sprādzienus. Kormokodrāns atkal kļuva par cilvēku-mežacūku. Viņš nolieca galvu, izstiepa ilkņus un metās cīņā. Es savukārt paslēpos aiz tuvākā istabauga, pacēlu stip­rāko vairogu, kādu tobrīd spēju radīt, un mēģināju izskatīties neuzkrītošs. [61] [1] Es nudien būtu labprāt piedalījies cīņā. Parastā situācijā es būtu stā­jies pirmajās rindās un uzbrucis galvām ar pilnu sparu, bet šī nudien nebija mana labākā diena. Man bija atlicis pavisam maz būtības, lai es atļautos to ziedot šajā kautiņā.

Slēpjoties aiz platajām lapām, prātoju, kādus gan nepatīka­mus pārsteigumus šīs galvas varētu man sagādāt. Un to es drīz vien uzzināju. Pietuvojušās upurim, galvas atliecās, taustekļi pastiepās uz priekšu, un no tiem izšļācās melns šķidrums. Kor­mokodrāns, kurš patrāpījās šķidruma ceļā, izgrūda sāpju klie­dzienu šķidrums ieēdās viņa būtībā, tas burbuļoja un koda cauri džina ārējai formai. Tomēr tas viņu nenobeidza. Cilvēksmežacūka atieza ilkņus un izšķaidīja vienu no galvām pret sienu. Askobāla raidītais sprādziens trāpīja vēl vienai galvai, tā eksplodēja gaisā, nošķaidot sienas, Kormokodrānu un pat nopi­lot uz manas slēptuves.

Pieķērusies griestiem, Mvamba lēca un pieliecās, izvairoties pat no niecīgākajiem melnās indes pilieniem. Viņas raidītās burvestības vienmēr trāpīja mērķī ik pa brīdim kāda galva noraustījās un sasprāga gabalos. Arī Hodža indīgie dzelkšņi bija sadūruši kādu pārīti tās uzpūtās, kļuva dzeltenas un nokrita uz paklāja, pamazām zaudēdamas ārējo formu.

Ienaidnieks uzbruka pārsteidzošā ātrumā. Galvas šaudī­jās te šeit, te tur, izvairoties no triecieniem, sprādzieniem un indīgajiem dzelkšņiem. Tās ierobežoja gaiteņa sienas, turklāt papildu briesmas radīja satrakotais Kormokodrāns. Asajiem ilkņiem spīdot, niknumā pārvērstu seju, viņš auroja un grozījās uz visām pusēm, sitot ar dūrēm, žņaudzot ar taustekļiem, spe­rot ar kājām, šķietami nejūtīgs pret melno, indīgo šķidrumu. Ienaidnieks pret šādu pārspēku bija bezspēcīgs, un pēc nepilnas minūtes pazuda pēdējā galva. Cīņa bija galā.

Mvamba un Askobāls nolaidās uz grīdas. Es izlīdu no slēptu­ves. Mēs nopētījām tukšo gaiteni. Nākamajā rītā apkopējām te būs pamatīgs darbiņš lai kurā plānā arī viņas strādātu. Lie­lākā daļa sienu bija klātas ar melno indi, tā šņāca, burbuļoja un lija uz grīdas. Gaitenis bija apsvilis, klāts ar dīvainām svītrām un pretīgām gļotām. Pat daļa no mana aizsargājošā auga bija nodegusi. Es to uzmanīgi pagriezu, lai noslēptu postu.

-   Re nu! es jautri sacīju. Domājat, Hopkinss kaut ko pamanīs?

Kormokodrāns izskatījās slikti. Mežacūkas galva bija tikko saskatāma, ilkņi nomelnējuši, skaistie tetovējumi pazuduši. Viņš lēniem, ļodzīgiem soļiem tuvojās durvīm, kur acis muļķīgi mirkšķināja velnēns.

-   Un tagad, mans draugs, Kormokodrāns sacīja, mums jāizlemj, kādā nāvē tev būtu vislabāk mirt.

-   Pagaidiet mirklīti! velnēns izsaucās. Nav nekādas vaja­dzības pēc šādām nepatikšanām! Mūsu nesaskaņas ir beigu­šās!

Kormokodrāns samiedza acis. Kāpēc?

-  Jo šīs istabas iemītnieks ir atgriezies un jūs visu varēsiet pārrunāt ar viņu personiski. Lai jums laba diena! Un velnēns no durvīm nozuda.

Mēs brīdi stāvējām, pārdomājot velnēna vārdus. Un tad palū­kojāmies atpakaļ uz kāpnēm.

Tur stāvēja kāds vīrs.