Ptolemaja vārti

Tikai sasniedzis virtuves durvis, es uzdrošinājos paskatīties atpakaļ. Tālākajā istabas galā bija redzams ķermeņu murskulis, uzzibēja gaismas, skanēja kliedzieni. Palaikam no tā izšāvās kāda roka, sagrāba galdu vai kādu citu priekšmetu un trieca to pret savijušos ķermeņu kamolu. Ik pa laikam no turienes atli­doja mazi metāla, koka un būtības gabaliņi.

Bija laiks pazust. Daži no džiniem atkāpjoties mēdz uzsūtīt miglu, kas slēpj viņu pēdas. Citi aiz sevis pamet piķa melnu tumsu vai dažas ilūzijas. Man patīk kaut kas noslēpumaināks. Virtuve un ēdamistaba bija tīta tumsā. Cīniņā iesaistītie džini veidoja raibu kompāniju, ko ik pa brīdim apgaismoja kāds gais­mas uzzibsnījums. No gaiteņa spīdēja attāla gaisma. Es ietinos savā spalvu apmetnī un saplūdu ar ēnām. [66] [1] Mans pašreizējais izskats bija aizlienēts no totēma, kas piederēja kādai ciltij, kura dzīvoja līdzenumā pie upes. Viņi augstu vērtēja kraukļa noslēpumainību, gudrību un viltu. Apmetnī bija visu to putnu spalvas, kas vien dzīvoja šajā apkārtnē. Šis spēks ļāva man nemanāmam pārvietoties pa zāļaino un akmeņaino apkaimi un sarunāties ar cilts šamani, kam arī bija līdzīgs apmetnis un maska.

Nebiju vēl ticis cauri ēdamistabai, kad pēkšņi cīņas troksnis apklusa.

Es sastingu, cerēdams, ka izdzirdēšu savu biedru uzvaras saucienus.

Nekā. Tikai klusums.

Vēlreiz sasprindzināju dzirdi un mēģināju kaut ko saklausīt… varbūt es pārāk centos. Un varbūt tikai iedomājos, ka dzirdu attālu švīkstoņu.

Turpināju ceļu. Nebija jēgas skriet. Šoreiz svarīga bija slepe­nība. Es nevarēju sacensties ar Fakvarlu, lai arī cik ekscentriski viņš izskatītos. Turējos gar ēdamistabas malām, izvairoties no krēsliem, galdiem, izsvaidītajiem nažiem un dakšiņām. Mans apmetnis sedza galvu, un ik pa brīdim zem tā varēja pamanīt uzmirdzam dzeltenu aci. Tā palūkojās atpakaļ.

No virtuves puses tuvojās melns plankums. Gaisma atsta­roja no kāda priekšmeta viņa rokās. Es nedaudz pieliku soli un uzkāpu uz karotes, kas klikšķot atsitās pret sienu.

-   Ak vai, Bartimaj, sacīja pazīstamā balss. Tu nudien esi pavisam traks. Varbūt cilvēku varētu maldināt tumsa, bet es varu tevi saskatīt kā gaišā dienā, slēpjamies tur zem tava spalvu apmetņa. Apstājies uz brīdi! Parunāsim! Man tiešām pietrūka mūsu patīkamo sarunu.

Kraukļcilvēks, neko neatbildējis, steidzās uz durvīm.

-Vai tad tu tiešām neesi ziņkārīgs? tagad jau viņa balss skanēja tuvāk. Man likās, ka tu būtu ar mieru mirt, lai tikai uzzinātu, kā esmu ticis pie šādas formas.

Protams, es biju ziņkārīgs, bet nepavisam nebiju gatavs mirt, lai to uzzinātu. Man nudien patīk papļāpāt ar citiem gariem, bet, ja jāglābj dzīvība, bēgšana uzvar runāšanas kāri. Kraukļcil­vēks lēca uz priekšu, rokas izstiepis, it kā gatavotos ienirt baseinā. Spalvu apmetnis uzvirpuļoja un kļuva par spārniem. Cilvēks bija pazudis, un tā vietā uz durvīm lidoja visīstākais krauklis.

Atskanēja nopūta, būkšķis un sāpju ķērciens. Kraukli bija apturējis kaut kas tāds, kam nevarēja stāties pretī. Viņa spārns bija pienaglots pie sienas ar lielu gaļas nazi.

Lēni un mierīgi džins ar Hopkinsa kunga ķermeni devās pāri tukšajai istabai. Krauklis gaidīja, šūpodamies pie sienas, izska­tīdamies patiešām sašutis.

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viens viņa mēteļa plecs bija nedaudz paplucināts, un uz vaiga viņam asiņoja brūce. Izskatī­jās, ka citu ievainojumu nebija. Viņš stāvēja tumsā kādu metru tālāk un noskatījās manī ar smaidu. Iespējams, viņš nopē­tīja manu stāvokli visos plānos. Paša vājums lika man justies neveikli, gluži kā kailam. Es piesitu ar otru spārnu pie sienas.

-   Turpini, es norūcu. Izdari to!

Viņš uzrauca vienu uzaci. Tu gribi, lai es tevi nogalinu jau tagad?

-   Nejau to. To joku, ko tu plāno. Saki, cik jauki mani tik nejauši satikt, piespiestu pie sienas, vai ko tamlīdzīgu. Nu, tu jau zini!

Zinātnieks saviebās. It kā es nolaistos tik zemu, lai izsmietu tevi, Bartimaj! Tu mani vērtē pēc saviem standartiem, kas ir tikpat sliktā stāvoklī kā tava būtība. Paskaties uz sevi! Tu esi sacaurumots kā sūklis! Ja es būtu tavs saimnieks, es izmantotu tevi par grīdas lupatu.

Es nopūtos. Varbūt, ka tas arī ir viņa plānos. Visus citus mājas darbus es jau esmu darījis.

-   Tam es ticu! Ir patiešām žēl redzēt, ka kāds gars novests tik tālu, pat ja tas ir tik vieglprātīgs un neciešams džins kā tu. Man gandiūz kļūst tevis žēl, viņš teica un pakasīja degunu. Bet tikai gandrīz.

Ieskatījos viņa pelēkajās acīs. Tas taču esi tu, vai ne?

-   Protams, esmu.

-   Bet tava būtība… Kur tā ir?

-   Tepat, paslēpta mūsu mīļā Hopkinsa kunga ķermenī. Kā jau tu būsi uzminējis, tas nav tikai tēls. Fakvarls ieķiķinājās. Un kas tas par nožēlojamu putniņu, pēc kura tu tagad izskaties? Amerikas iedzimto totēms? Cik nesakarīgi un vecmo­dīgi! Es vairs ne uz ko tādu neparakstītos.

-   Tu esi apmeties cilvēka ķermenī? es vaicāju. Fui! Tas gan ir pretīgi! Kas tev to nodarījis, Fakvarl? Kas ir tavs saim­nieks? Tagad es vairs pilnīgi neko nesapratu.