Ptolemaja vārti

-   Nu, tā gluži es neteicu. Es sacīju, ka tu esi pilnīgi…

-   Tu uzsvēri, ka mēs nevaram izbēgt no divām problēmām brīvās gribas un sāpēm. Un es redzu šos argumentus atkal parā­dāmies tavās mazajās, mirdzošajās ačelēs. Bet tu kļūdies. Paska­ties uz mani ko tu redzi?

Es pārdomāju. Vājprātīgu slepkavotāju cilvēkaķermenī? Bries­mīgāko cilvēka un džina apvienojumu? Hmm… agrāko ienaid­nieku, kas raugās uz mani ar negaidītu labvēlību un žēlastību?

-   Nē, Bartimaj. Nē. Es tev pateikšu. Tu redzi džinu, kas vairs necieš sāpes. Džinu, kam piemīt brīva griba. Nebrīnos, ka tu nesaproti: tas ir brīnums, kas nav piedzīvots piecu tūkstošu gadu laikā! Viņš pastiepa roku un pabužināja man galvu. Vai tu spēj to iedomāties, nabaga ievainotā radība? Nekādu sāpju! Nekādu sāpju, Bartimaj! Tu pat nevari apjaust, cik viegli man ir domāt!

Nekādu sāpju… Manā izmocītajā atmiņā parādījās Gledstona skelets, kas dejoja un lēkāja. Es reiz satiku ifrītu, kas teica to pašu, sacīju. Viņa būtība bija iesprostota cilvēka skeletā. Un viņš beigās sajuka prātā, labāk izvēloties nāvi nekā šādu dzīvi.

Fakvarls savieba Hopkinsa seju tādā kā smaidā. Ak jā, tu runā par ifrītu Honoriju! Esmu par viņu dzirdējis. Nabaga zellis nudien bija varens! Mana būtība ir aizsargāta tāpat kā viņējā, un arī man ir brīva griba. Bet ņem vērā, Bartimaj, ka es nesajukšu prātā.

-   Bet, lai nonāktu šajā pasaulē, tevi noteikti kāds izsauca, es uzstāju. Tātad tu pildi kādu uzdevumu…

-   Mani izsauca Hopkinss, un es esmu izpildījis savu uzde­vumu. Tagad esmu brīvs. Pirmo reizi man likās, ka es cilvēkā pamanu kaut ko no džina acīs uzmirdzēja triumfs, tāda kā liesmiņa.

-   Tu varbūt atceries, Bartimaj, ka mūsu pēdējās sarunas laikā es runāju par to, ka Londonas burvji sāk kļūt nevērīgi un tā varētu būt mūsu iespēja.

-  Atceros, es atteicu. Bet toreiz tu runāji par Siržulauzēju.

-  Tiesa, bet ne tikai par viņu. Izrādījās, ka man ir taisnība. Mums beidzot ir radusies izdevība. Pirmām kārtām, Siržulauzējs pārrēķinājās. Viņa sazvērestība izgāzās, viņš nomira, un es tiku…

-  Brīvs! es izsaucos. Un tas viss, pateicoties man! Tu esi mans parādnieks.

-   …nosūtīts uz ārpusesamības zonu sakarā ar kādu saikni, kas mani turēja pie uzdevuma arī pēc saimnieka nāves. Un es tur vadīju dienas, nolādot to, kas nogalināja Siržulauzēju.

-  Patiesībā tas bija mans saimnieks! Es jau teicu, ka nevajag rīkoties tik pārsteidzīgi, bet tāds jau tev klausīs…

-   Par laimi, mani drīz vien atbrīvoja kāds no Siržulauzēja draugiem, kas zināja manu vārdu un manus talantus. Un kopš tā laika es strādāju pie viņa.

-   Tātad tas būtu Hopkinsa kungs, es sacīju.

-   Patiesībā nē. Un tas liek man domāt, Fakvarls ieskatījās pulkstenī, ka es vairs nedrīkstu te ilgāk uzkavēties un pļā­pāt ar tevi. Šovakar sākas revolūcija, un man jābūt tur, lai visu redzētu. Tu ar saviem muļķa draugiem jau tā esat pārāk ilgi mani aizkavējuši.

Krauklis izskatījās mundrāks. Tas nozīmē, ka tev nebūs laika mani ilgi un sāpīgi nogalināt?

-   Man nebūs, bet tev gan, Bartimaj, tagad piederēs viss pasaules laiks. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani aiz rīkles un izvilka no sienas nazi. Hopkinss pacēlās gaisā un aizlidoja uz ēdamistabu. Paskatīsimies, Fakvarls murmināja. Jā… tas izskatās daudzsološi. Mēs pielidojām pie kāda galda, kas atra­dās pie pretējās sienas. Tur stāvēja viesmīļa pamesti ratiņi, to vidū bija liela zupas bļoda ar smagu vāku. Un tā bija pagatavota no sudraba.

Krauklis izmisīgi grozījās un locījās sava sagūstītāja rokās. Izbeidz, Fakvarl! es saucu. Nedari neko tādu, ko tu varētu nožēlot.

Šo es pilnīgi noteikti nenožēlošu. Viņš nolaidās blakus zupas bļodai un pastiepa mani tās virzienā. Sudraba aura stin­dzināja manu novājināto būtību. Vesels džins šādā sudraba kapā varētu nodzīvot vairākas nedēļas, Fakvarls sacīja. Bet tu savā stāvoklī varētu novilkt kādas pāris stundas. Hmm, kas gan tur varētu būt iekšā… Viņš nocēla zupas bļodas vāku. Zivju zupa. Cik garšīgi! Uz redzēšanos, Bartimaj! Lai mirstot tevi iepriecina doma, ka džinu verdzības laiks tūlīt beigsies! Šonakt mēs sāksim atriebties. Fakvarls atlaida tvērienu, un krauklis ar plunkšķi iekrita zupā. Fakvarls pamāja man ardie­vas un uzlika katlam vāku. Es peldēju tumsā. Visapkārt man bija sudrabs. Es jutu, kā mana būtība saraujas un pārklājas vātīm.

Man bija viena iespēja tikai viena. Pagaidīt, kamēr Fak­varls aiziet, un tad, liekot lietā pēdējās enerģijas paliekas, mēģi­nāt pacelt vāku. Tas būtu grūti, bet iespējams cerot, ka mans draugs vāku nenostiprināja ar slēdzeni vai ko tamlīdzīgu.

Par to Fakvarls nudien nebija raizējies. Viņš bija gājis vēl tālāk. Atskanēja milzīga rūkoņa un blīkšķis, un zupas katls mani ieskāva no visām pusēm, kad tam virsū uzgāzās tuvākā siena. Sudrabs mani spieda no visām pusēm. Krauklis grozījās un locījās, bet nespēja pakustēties. Mana galva griezās, būtība virmoja. Bezsamaņa nāca kā atvieglojums.

Sadedzināts un līdz nāvei saspiests sudraba zupas katlā. Varēja būt vēl sliktāk. Tomēr neko sliktāku es nespēju iedomā­ties.

21 netenjels