Ptolemaja vārti

Viņi iebrauca Šaftsberijas avēnijā tā bija kā piebāzta ar res­torāniem, bāriem un teātriem, un daudzi no tiem pēdējo gadu laikā bija pārbūvēti pēc valdības pasūtījuma. Mirdzošās laternas ar neona gaismām, kas bija ievestas no Japānas, izkliedza šo iestāžu vārdus rozā, dzeltenā, violetā vai tumšsarkanā krāsā. Šeit pastaigājās zemāko burvju un bagātāko vienkāršo ļaužu bari, ko uzmanīja Nakts policija. Netenjels lūkojās, vai nepama­nīs kādu dumpinieciski noskaņotu rīcību, bet viss bija mierīgi.

Limuzīns piebremzēja un iebrauca stāvlaukumā zem zeltīta auduma nojumes. Policisti un melnā ģērbti Drošības dienesta burvji stāvēja pie ieejas, viņiem blakus drūzmējās fotogrāfi, savus aparātus uzstādījuši uz trijkājiem. Teātris bija krāšņi iz­gaismots, no ielas uz atvērtajām durvīm veda sarkans paklājs.

Uz paklāja stāvēja īss, apaļš kungs, kas sparīgi māja ar rokām. Tiklīdz automašīna apstājās, Kventins Mierdaris metās tai klāt un atrāva durvis vaļā.

-   Mandrāk! Beidzot tu esi ieradies! Mēs vairs nedrīkstam kavēties ne mirkli.

-Atvaino, Kventin. Ielās ir tik nemierīgi… Kopš Netenjels bija redzējis dramaturga nežēlīgo eksperimentu ar dumpinieku, viņam bijušā drauga klātbūtne izraisīja pretīgumu. Šis vīrs bija īsta sērga, un viņu pēc iespējas ātrāk vajadzētu attālināt no val­dības. Bet visu pēc kārtas.

-Zinu, zinu. Bet tagad pasteidzies! Pēc trim minūtēm man jābūt uz skatuves! Zāles durvis jau ir slēgtas, bet jūs varēsiet apsēsties manā privātajā ložā. Jā, jā, arī tavai draudzenei tur būs vieta. Viņa ir daudz skaistāka par mums abiem, varēsim gozēties viņas starojumā. Nāciet, nāciet! Divas minūtes!

Liekot lietā pāris dunku un dramatiskus žestus, Kventins izdabūja draugus no mašīnas, bīdīja viņus tālāk pa sarkano paklāju un iekšā pa teātra durvīm. Spilgtā vestibila gaisma lika viņiem samiegt acis. Viņi izvairījās no apkalpotājiem, dīvāniem un šampanieša paplātēm. Visas sienas bija noklātas ar plakā­tiem, kas vēstīja par šīvakara pirmizrādi,uz tiem bija attēlots Kventins Mierdaris, kas smaidīja, miedza ar aci vai dziļdomīgi lūkojās no dažādiem rakursiem. Dramaturgs pašlaik apstājās uz kāpnēm.

-   Augšup! Uz manu privāto ložu! Pēc brīža es jums pievieno­šos. Novēliet man veiksmi! Un tad jau viņš bija prom mazs, apaļš vīrelis ar breolīnā spīdošiem matiem, mirdzoši baltiem zobiem un spriganām acīm.

Kitija un Netenjels kāpa augšup, kur kāpņu galā bija aiz­vilkti aizkari. Viņi pastūma tos malā un iegāja mazā, ar atlasu klātā ložā. Tur bija trīs ornamentiem izrotāti krēsli. Zemāk bija redzama skatuve tai priekšā vēl bija aizkari -, orķestra bedre un skatītāju zāle ar simtiem cilvēku. Gaismas jau bija izslēgtas, skatītāju murmināšana skanēja kā vēja šalkoņa mežā, orķestra bedrē muzikanti skaņoja instrumentus.

Viņi apsēdās Kitija tālākajā krēslā, Netenjels viņai blakus. Viņš pieliecās tuvāk un čukstēja meitenei ausī: Jums jājūtas pagodinātai, Džonsas jaunkundz. Jūs noteikti esat vienīgā no klātesošajiem, kas nav burve. Redzat ložu mums pretī? Un to vīrieti, kas noliecies uz priekšu kā satraukts skolas puika? Tas ir mūsu premjerministrs. Viņam blakus sēž Mortensena kungs, kara ministrs. Tas resnītis viņam pa kreisi ir Kolinss no Iekš­lietu ministrijas. Vienu ložu zemāk, saviebis seju, sēž slavenais tirgonis Šolto Pinns. No viņa pa kreisi, žāvājoties kā kaķis, gar­laikojas Vaitvela, drošības ministre. Nākamajā ložā sēž Policijas priekšnieka vietniece Ferēra…

Netenjels apklusa. It kā sajutusi jaunā burvja skatienu, Džeina palūkojās uz viņiem pāri zālei. Netenjels ironiski salu­tēja un pamāja bijušajai sabiedrotajai. Ar katru mirkli viņš jutās bezrūpīgāks ja viss būs veicies labi, Askobāls un pārējie drīz vien nodos Hopkinsu viņa rīcībā. Un tad redzēsim, kā Ferēra rīt izlocīsies. Viņš uzsvērti nevērīgi pieliecās tuvāk Kitijai. Žēl gan, ka Pretošanās kustība vairs neeksistē. Te jums būtu lieliska iespēja ar vienu pamatīgu bumbu uzlaist gaisā visu valdību.

Tā bija tiesa. Zālē sēdēja visi ministrijas darbinieki ar sie­vām, asistentiem, vietniekiem un padomniekiem. Viņš redzēja, kā cilvēki skatās apkārt, salīdzinot sevi ar sāncenšiem. Mirdzēja binokļi, čaukstēja saldumu papīriņi, no pūļa staroja sajūsma. Otrajā un trešajā plānā bija redzami velnēni, kas lēkāja un gro­zījās saviem saimniekiem uz pleca, izriežot krūtis, demonstrējot roku muskuļus un apsaukājot kaimiņus.

Skaņas no orķestra bedres pamazām norima, vēl tikai pēdējo reizi iegaudojās vijole. Un tad viss apklusa.

Zālē izdzisa gaismas. Prožektors izgaismoja apli skatuves centrā.

Klusums.

Bungu rīboņa, un trompešu gaviles. Atvērās priekškars.

Uz skatuves parādījās Mierdaris, uz pleciem uzmetis zaļu samta apmetni. Viņš pastiepa rokas pret auditoriju, un klāteso­šie sveica viņu ar aplausiem. Dramaturgs paklanījās pret balko­niem un zāli. Un pacēla rokas.