Ptolemaja vārti

Viņš palūkojās uz draugu. Kventina acis tumsā mirdzēja. Dramaturgs atčukstēja: Es zinu daudz ko, manu zēn! Bet tagad paklusē! Kuš! Izrāde tuvojas kulminācijai!

Netenjels sarauca pieri. Jau? Tā ir apbrīn… žēl, ka tik īsa!

-   Man bija jāpasteidzina notikumi, jo Bobijs nejūtas labi. Viņš būtu padarījis par murgu lielāko daļu monologu nespētu ievilkt pietiekami daudz elpas. Bet tagad paklusē. Vai tev acīs ir lēcas? Labi. Skaties.

Netenjels atkal pievērsās skatuvei, kur neatrada neko interesantu. Orķestris atsāka spēlēt. Atspiedies pret pastkas­tīti, jauneklis uzsāka solo, dziedot ļoti nazālā balsī, ko laiku pa laikam pārtrauca klepus. Uz skatuves neviena cita nebija. Pāris uzgleznoto māju fasādes notrīcēja kā vējā. Netenjels velti lūkojās pēc kādām izrādes kulminācijas pazīmēm. Nekā arī otrajā un trešajā plānā. Ko gan Mierdaris ar to gribēja teikt?

Beidzot viņš pamanīja kustību otrajā plānā nejau uz skatu­ves, bet tālu zāles aizmugurē. Tieši tobrīd Mierdaris iebakstīja viņam ar elkoni un norādīja turp. Netenjels palūkojās, un viņa acis izbrīnā iepletās. Tumsā viņš saskatīja trīs durvis, kas veda uz priekšnamu, un pa šīm durvīm slepeni zagās iekšā milzums sīku dēmonu. Lielākā daļa bija velnēni (lai gan pāris ar platā­kām krūtīm vai resnākiem vēderiem varbūt bija folioti), bet visi bija mazi un ļoti klusi. Viņu kājas un ķepas, nagi un pakavi, taustekļi un piesūcekņi slīdēja pa paklāju bez mazākās skaņas, bet dēmonu acis un zobi mirdzēja kā stikls, un viņiem rokās bija virves un auduma gabali. Dēmoni izklīda, ieskrējās un palēcās, un metās virsū pēdējā rindā sēdošajiem burvjiem. Galvenie dēmoni uzlēca uz krēsla un satvēra burvjus pa diviem vai trim vienu. Valdības locekļiem aizbāza mutes un sasēja rokas, atlieca galvas un aizsēja acis. Pāris sekunžu laikā visa rinda jau bija sagūstīta. Pa to laiku velnēnu armija virzījās uz priekšu, lecot no rindas uz rindu, un pa durvīm joprojām nāca iekšā jauni papildspēki. Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka lielākā daļa audito­rijas tika notverta bez skaņas pāris burvju tik tikko iepīkstē­jās, bet viņu spiedzienus apklusināja vijoļu skaņas, un šņuksti saskanēja ar čellu un klarnešu skanējumu. Dēmoni slīdēja pāri zālei kā melns vilnis, ragiem mirdzot, acīm spīdot, bet visi bur­vji sēdēja, piekaluši skatienus skatuvei.

Tā kā Netenjelam acīs bija lēcas, viņam zāle vairs nešķita tik tumša. Zēns visu redzēja. Viņš pielēca kājās un sajuta asu naža pieskārienu kaklam. Mierdaris iečukstēja viņam ausī: Nedari neko muļķīgu, manu zēn! Tu skati manu triumfa stundu! Vai šī nav augstā māksla? Sēdi un izbaudi! Ja pakustēsies kaut par mata tiesu, tava galva ripos!

Tagad jau vairāk nekā puse zāles bija sagūstīta, un pa dur­vīm nāca iekšā arvien jauni velnēni. Netenjels pacēla acis uz pretējām ložām. Ministri arī bija izņēmuši lēcas, bet no viņu vie­tām varēja labi redzēt, kas notiek zālē. Kāds noteikti rīkosies… Bet tad zēns šausmās sastinga. Jo katrā ložā bija ieslīdējuši pa četriem vai pieciem dēmoniem. Tie bija lielāki nekā dēmoni skatītāju zālē augstākās pakāpes folioti un džini spēcīgiem, stiegrainiem ķermeņiem. Viņi lēnām lavījās tu^āk impērijas vadoņiem pie Devro, kas smaidīja un plaukšķināja rokas, pie Mortensena un Kolinsa, kuri bija aizsnaudušies savos krēslos, pie Vaitvelas, kas nepacietīgi lūkojās pulkstenī, un Malbindi, kura rakstīja piezīmes klēpjdatorā. Dēmoni zagās arvien tuvāk, pacēluši nagotās ķetnas, kurās turēja mutes aizbāžņus un tīk­lus, līdz, it kā pēc vienotas komandas, gāzās pār saviem upu­riem kā melni torņi.

Malbindi jaunkundze iekliedzās, bet viņas kliedziens burvīgi saskanēja ar vijoļu dziedājumu. Vaitvelai izdevās izraut vienu roku no dēmonu tvēriena un raidīt nelielu Elles uguns bur­vestību, bet tad viņas mute tika aizsieta un, tā kā burve vairs nespēja izteikt pavēli, liesma nodzisa. Netenjela bijusī meistare pazuda melnajā tīklā.

Mortensena kungs cīnījās kā vīrs pret trim resniem foliotiem. Mandrāks dzirdēja, kā viņš mēģina izsaukt savu dēmonu. Bet, tāpat kā visi pārējie apmeklētāji, arī viņš bija paklausīgi atlai­dis savu kalpu, tāpēc šis sauciens izskanēja tukšumā. Kolinsa kungs blakusložā padevās bez cīņas.

Dziesma bija izskanējusi. Devro kungs, premjerministrs un impērijas valdnieks, piecēlās kājās asarām mirdzot acīs, viņš skaļi aplaudēja. Viņam aiz muguras jau bija sasieti visi trīs miesassargi. Viņš norāva rozi no žaketes atloka un meta jaunajam aktierim uz skatuves. Dēmons pienāca viņam tuvāk. Devro to nejuta, viņš kā traks sauca pēc atkārtojuma. Zēns noliecās, pacēla rozi un pēkšņā enerģijas uzplūdā meta to atpa­kaļ premjerministram. Tobrīd dēmons, kas bija līdis uz valsts vadītāja pusi, iznāca no ēnas. Jaunais aktieris iespiedzās, viņa kājas saļima, viņš nostreipuļoja no skatuves un iegāzās orķestra bedrē. Devro šausmās atkāpās un uzskrēja tieši virsū dēmonam. Viņš mēģināja izrauties, bet melnie spārni viņu cieši apskāva.