Ptolemaja vārti

Ceturtā daļa

Aleksandri jay

124. gads pirms mūsu ēras

Bartimajs

Ēģiptē tas bija trauksmains laiks. Dienvidu klejojošās ciltis bija pārlavījušās pāri Kataraktai un uzbruka mūsu robežpilsētām. Beduīni nodarīja postījumus tirgotājiem, uzbrūkot tiem tuksnešos. Kuģus izlaupīja Berberijas pirāti. Karaļa padomnieki mudināja viņu meklēt palīdzību ārzemēs, bet monarhs, būdams vecs, lepns un piesardzīgs, atteicās.

Lai nomierinātu ienaidniekus galmā, Ptolemajs lika lietā visus talantus. Tas nozīmēja mani.

Lūdzu, piedod, ka izmantoju tevi tik necienīgi, viņš kādā naktī pirms mūsu šķiršanās sacīja. Lai gan es ļoti cienu Afu un Penrenutetu, tomēr tu, mīļais Rekit, esi mans varenākais kalps. Ticu, ka tu šīs tautas labā vari darīt brīnumus. Lūdzu, seko armijas pavēlnieka norādījumiem, bet, kur nepieciešams, vari arī improvizēt. Piedod, ja šis uzdevums tev būs smags vai nepa­tīkams, bet mums tas jādara visu cilvēku labā. Ja tev paveik­sies, mana brālēna algotņi atstāsies no manis un ļaus turpināt pētījumus.

Es tonakt izskatījos kā cēls tuksneša lauva, un mana balss bija zema un dobja. Tu nepazīsti cilvēku sirdis un prātus, es sacīju. Tavs brālēns nenomierināsies, kamēr tu nebūsi paga­lam. Katru tavu kustību novēro spiegi šorīt notvēru divus priestera velnēnus pie tavas vannas istabas durvīm. Mēs pār­mijām pāris vārdu, un tagad Viņi kalpo tavā labā.

Zēns pamāja. Man prieks to dzirdēt.

Lauva atraugājās. Jā, viņi ļoti laipni ziedoja savas būtības, lai stiprinātu manējo. Neizskaties tik satriekts! Mūsu pasaulē mēs tik un tā visi esam viens, kā jau es tev tiku stāstījis.

Kā jau parasti, Citas pasaules pieminēšana darīja savu. Mans saimnieks burtiski iedegās sajūsmā, viņa seja staroja un acis mirdzēja. Rekit, mans draugs, viņš teica. Tu esi man izstās­tījis tik daudz, bet ir vēl kas vairāk, ko es vēlos uzzināt. Ceru, ka pēc pāris nedēļu darba tas būs iespējams. Afam bijusi pieredze ar tālo zemju šamaņiem, un viņš man ieteica kādu metodi, kā pamest ķermeni. Kad tu atgriezīsies… Labāk pagaidīsim un tad jau redzēsim.

Lauva ritmiski sita asti pret jumta dakstiņiem. Tev vaja­dzētu vairāk domāt par šīs pasaules draudiem. Tavs brālēns…

Penrenutets tavas prombūtnes laikā mani aizstāvēs, tāpēc nebaidies. Redzi, viņi jau iededz uguni novērošanas tornī. Flote pulcējas. Tev laiks doties.

Man bija jāveic dažādi darbi, kuru laikā es netikos ar saim­nieku. Es kopā ar ēģiptiešu floti devos cīņā pret pirātiem un cīnījos bargā kaujā pie Berberijas krasta. [69] [1] Šīs kaujas laikā mēs iznīcinājām pirātu fortu un atbrīvojām simtiem gūstekņu. Es šo atgadījumu vienmēr atcerēšos pēc cīņas ar mežonīgu ifrītu virs diviem grimstošiem kuģiem. Mēs šaudījāmies starp degošiem airiem un paukojāmies virs takelāžas, izmantojot par durkļiem masta atlūzas. Beigās es viņu ar veiksmīgu sitienu notriecu un noskatījos, kā viņš, joprojām gruz­dēdams, nogrimst jūras zaļajā dzelmē.

Pēc tam maršēju kopā ar sauszemes spēkiem pa Tēbu tuksnesi, kur mēs no slēpņa uzbrukām beduīniem, saņemot daudzus ķīlniekus. Atpakaļceļā mums uzbruka liels skaits džinu ar šakāļu galvām, kurus mums neizdevās pilnībā uzveikt. [70] [1] Viņu vidū bija arī kāds mums visiem pazīstams sarkanādains indi­vīds. Pēc vispārēja sajukuma izraisīšanas Džabors beidzot tika atsēdināts, kad es ievilināju viņu smilšakmens labirintā un aizbarikādēju izeju.

Ne mirkli neatpūšoties, es devos uz dienvidiem, kur pievie­nojos karaļa armijas galvenajiem spēkiem, lai atriebtos kalnie­šiem pie Nīlas. Šī kampaņa ilga divus mēnešus un beidzās ar nekrietno Kataraktas kauju, kuras laikā es kraujas malā virs trakojošiem ūdeņiem piebeidzu divdesmit foliotus. Zaudējumi bija milzīgi, bet mēs uzvarējām, un šajā reģionā tika atjaunots miers. [71] [1] Es gribēju teikt, ēģiptiešu miers. Joprojām pietiekami daudz kautiņu, laupīšanu un slepkavību, bet tagad to darījām mēs, tāpēc viss bija kārtībā.

Man šis laiks nebija viegls, bet mana būtība bija stipra, un es neņēmu ļaunā, ka Ptolemajs man licis izciest šos pārbaudīju­mus. Patiesībā mana saimnieka pētījumi viņa vēlēšanās nodi­bināt vienlīdzību džinu un cilvēku starpā bija mani aizkusti­nājuši, lai cik skeptisks es arī dažkārt izliktos. Es uzdrošinājos cerēt, ka no tiem varētu rasties kas labs. Tomēr es baidījos par Ptolemaju. Viņš dzīvoja pašā sazvērestību un briesmu perēklī.

Kādā naktī, kamēr mēs karojām kalnos, mūsu teltī parādījās burbulis, kurā izgaismojās Ptolemaja seja, tāla un neskaidra.

-   Sveiks, Rekit! Dzirdēju, ka tevi var apsveikt! Stāsti par uzvarām atceļojuši līdz pilsētai.

Es palocījos. Tad jau tavs brālēns ir apmierināts?

Saimnieks nopūtās. Diemžēl cilvēki daudzina, ka tas esot mans nopelns. Par spīti maniem iebildumiem, viņi mani slavē. Mans brālēns par to nepriecājas.

-   Tas nav nekas pārsteidzošs. Tev vajadzētu… Kas tev uz vaiga? Rēta?

-   Nekas. Kāds strēlnieks mani uz ielas sašāva. Penrenutets paspēja pagrūst mani malā, un viss beidzās labi.

-   Es tūlīt pat atgriežos!