Ptolemaja vārti

Mandrāks pacēla rokas, parādot, ka arī viņš ir sasiets. Pa­mēģini noliekties pa kreisi. Tu esi atbalstīta pret akmens kurpi. Uzmanīgi tu esi pārcietusi pamatīgu triecienu!

Kitija pabīdījās uz sāniem un iekārtojās ērtāk. Viņa palūko­jās uz sevi. Viena mēteļa puse bija nodegusi, viņa varēja redzēt sadriskāto kreklu un Butona kunga grāmatu iekškabatā. Mei­tene sarauca pieri. Kā tas bija noticis?

Teātris! Kitija pēkšņi atminējās: sprādziens pretējā ložā, gaismas, dēmonu bari zālē. Jā, un Mandrāks viņai blakus, bāls un nobijies, un tas mazais vīrelis, kas turēja nazi viņam pie rīk­les. Viņa bija mēģinājusi…

-   Cik labi, ka tu esi dzīva, burvis sacīja. Viņa seja bija pelēka, bet balss skanēja mierīgi. Uz kakla bija sažuvušas asi­nis. Tev nu gan piemīt ievērojamas pretošanās spējas! Vai tu spēj redzēt cauri ilūzijām?

Meitene pašūpoja galvu. Kur mēs esam? Kas…?

-  Mēs atrodamies Vestminsteras Statuju zālē. Šeit pulcējas Padome.

-   Bet kas noticis? Kāpēc mēs šeit sēžam? Meiteni sāka pār­ņemt bailes. Viņa izmisīgi mēģināja izrauties no saitēm.

-Tikai mierīgi… mūs novēro. Viņš pamāja ar galvu uz tumšā stāva pusi. Kitija šo cilvēku nepazina tas bija jauns vīrietis ar garām, tievām kājām.

-   Mierīgi? Kitija gandrīz iekliedzās. Kā tu uzdrīksties! Ja es nebūtu sasieta…

-   Jā, bet tu esi. Tāpat kā es. Tāpēc paklusē un noklausies, kas notika. Burvis pieliecās tuvāk. Teātrī tika saņemta gūstā visa valdība. Mierdaris izmantoja veselu dēmonu armiju, lai to paveiktu.

-   Man taču ir acis, vai ne? Es to visu redzēju!

-   Labi. Iespējams, kāds tika ari nogalināts, bet lielākajai daļai aizbāza muti un sasēja rokas, lai viņi nevarētu izsaukt dēmonus. Mūs visus savāca un izveda ārā no teātra, kur gaidīja autobusi, kur visus sakrāva gluži kā tādus gaļas gabalus, ministru virs ministra. Visus atveda šurp. Neviens nezina, kas notika tālāk. Man nav ne jausmas, kur gūstekņi palika. Iespējams, tie atrodas kaut kur netālu. Laikam šobrīd pie viņiem ir Mierdaris.

Kitijai sāpēja galva. Viņa mēģināja aptvert, ko burvis stāsta.

-   Un kas … viņa nopētīja savu sadegušo mēteli, kas man to nodarīja?

-  Viņš. Izmantoja Elles ugunis, turklāt no ļoti tuva attāluma. Brīdī, kad tu mēģināji, te viņa bālā seja nedaudz piesarka,

-   man palīdzēt. Visi domāja, ka tu esi pagalam, bet tikai brīdī, kad algotnis jau veda mani prom, tu ievaidējies un sakustējies, tāpēc viņš paķēra līdzi arī tevi.

-   Algotnis?

-   Nemaz neprasi…

Kitija brīdi klusēja. Tātad Mierdaris ir pārņēmis varu impē­rijā?

-   Vismaz viņš tā domā. Burvis sarauca pieri. Tas vīrs ir jucis! Nespēju iedomāties, kā viņš plāno pārvaldīt impēriju bez burvjiem.

Meitene nošņaukājās. Arī burvjiem ar pārvaldi diez ko spoži neveicās. Varbūt viņam izdosies labāk.

-   Nemuļķojies! Mandrāka seja apmācās. Tev nav ne mazākās nojausmas, kas… jaunais burvis ar grūtībām saval­dījās. Atvaino, tā nav tava vaina. Man nevajadzēja tevi vest uz teātri.

-   Tiesa. Kitija palūkojās apkārt. Bet es tik un tā nespēju saprast, kāpēc mēs abi esam atvesti šurp.

-   Es arī nesaprotu. Mēs kaut kādu iemeslu dēļ esam nošķirti no citiem.

Kitija nopētīja vīrieti, kas staigāja ap Padomes galdu. Viņš izskatījās uztraukts, ik pa laikam skatījās pulkstenī un tad

uz divviru durvīm. Šis neizskatās pārāk bīstams, meitene nočukstēja. Vai tu nevari izsaukt dēmonu un tikt ar to veci galā?

Mandrāks nolādējās. Visi mani vergi ir aizsūtīti misijā. Ja es tiktu līdz pentaklam, varētu viņus izsaukt, bet bez pentakla un sasietām rokām es neko nespēju. Man nav pat velnēna pie rokas.

-   Cik nožēlojami, Kitija nošņācās. Un vēl saucas bur­vis…

Mandrāks sarauca pieri. Dod man laiku. Mani dēmoni ir spēcīgi, īpaši Kormokodrāns. Ja paveiksies, es varēšu…

Durvis atvērās. Vīrietis pie galda apcirtās riņķī. Kitija un Mandrāks izstiepa kaklus, lai labāk redzētu, kas notiek.

Ienāca neliela cilvēku grupiņa.

Pirmos cilvēkus Kitija nepazina. Mazs, kalsns vīrelis ar apa­ļām, miklām acīm, nevīžīga izskata sieviete ar nogurušu seju, pusmūža vīrietis ar bālu, gaļīgu seju un platām lūpām. Aiz „ viņiem nāca jauns vīrietis vingrā solī. Viņa sarkanie mati bija atglausti atpakaļ, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas brillītes. Ap viņiem virmoja sajūsmas aura: visi ķiķināja, smaidīja un aizrautīgi lūkojās apkārt.

Garkājis, kas visu laiku bija stāvējis pie galda, steidzās viņiem pievienoties. Beidzot! viņš izsaucās. Kur tad Kventins?

-   Tepat, mani draugi! pa durvīm iesteidzās Kventins Mier­daris, smaragdzaļajam apmetnim plīvojot, krūtis izriezis kā gailēns. Viņš bija atliecis plecus un brīvi šūpoja rokas. Drama­turgs pagāja garām saviem biedriem, uzsitot sarkanmatim pa muguru, sabužinot sievietes matus un piemiedzot pārējiem ar aci. Viņš devās pie galda, nopētīdams istabu ar īpašnieka skatu. Pamanījis Kitiju un Mandrāku pie sienas, viņš tiem pamāja ar tuklo roķeli.

Pie Padomes galda Mierdaris izvēlējās pašu lielāko krēslu zeltīto troni ar rotājumiem. Viņš tajā apsēdās un cēli pārmeta vienu kāju pār otru. Dramaturgs lēni izvilka no kabatas cigāru.