Ptolemaja vārti

-   Labi. Tad pienācis laiks rīkoties. Mūsu draugs Hopkinss ir īsts brīnums, burtiski dārgakmens. Viņš ar katru elpas vilcienu izdveš jaunas idejas, viņš tās nosapņo naktīs un sagremo pie pusdienu galda. Viņš pirmais pamanīja ifrīta Honorija neparas­tās spējas un priekšrocības. Vai tiesa, Klem?

Hopkinss sašķieba muti tādā kā smaidā. Ja nu jūs tā sakāt, ser.

-   Mēs ar Hopkinsu tūlīt pat apjautām, ka dēmons ir iemieso­jies Gledstona kaulos. Tā nebija ilūzija: skelets bija īsts. Dēmons mājoja cilvēka kaulos. Un tad mums ienāca prātā vienreizēja doma: kāpēc lai mēs neizsauktu dēmonu dzīvā ķermenī, īpaši burvja ķermenī? Ja burvis spētu šo dēmonu kontrolēt un izman­tot tā varu kādus tik brīnumus viņš spētu veikt! Tad vairs nevajadzētu pentaklus, nebūtu jāķēpājas ar rūnām un krīta apļiem, nekāda riska! Pat Izsaukšana kļūtu lieka!

Kitija no Butona kunga bija iemācījusies pietiekami, lai saprastu, cik šis ierosinājums ir radikāls, viņa zināja pietiekami, lai pilnībā saprastu Mandrāka izbrīnu. Bet tas ir pārāk liels risks! jaunais burvis izsaucās. Tas cilvēks tavā istabā viņš teica, ka dzird galvā dēmona balsi! Viņš pēc kāda laika var sajukt prātā.

-   Tikai tāpēc, ka viņam nebija pietiekami daudz gribasspēka, lai pakļautu dēmonu. Mierdaris tagad izskatījās nemierīgs, viņš runāja ātri. Indivīdiem, kam piemīt inteliģence un spēks kā mums efekts būs ļoti harmonisks.

-   Vai tu tiešām gribi teikt, ka jūs visi šādi riskēsiet? Mandrāks iebilda. Efekts var būt katastrofāls! Tu taču nezini, kādas būs sekas…

-   Zinu gan. Hopkinss pirms diviem mēnešiem izsauca dēmonu savā ķermenī, un nekādi blakusefekti līdz šim nav novēroti. Vai tiesa, Klem? Pastāsti!

-   Tiesa, ser. Likās, ka zinātnieku mulsina vispārēja uzma­nība. Es izsaucu ļoti spēcīgu džinu. Kad tas ieradās manā ķermenī, es jutu iekšēju cīņu, it kā man galvā būtu iemājojis tārps. Bet vajadzēja tikai koncentrēties, un dēmons ar laiku samierinājās ar neizbēgamo. Viņš tagad ir pavisam kluss, es pat nemanu, ka viņš tur ir.

-   Bet jūs spējat izmantot viņa spēku un zināšanas, vai ne? Mierdaris turpināja. Tas ir ievērojams sasniegums…

-   Parādiet to mums! sieviete ierosināja.

-  Jā, parādiet! visi pārējie piebalsoja. Visiem sejās mir­dzēja alkas iegūt šīs neparastās spējas. Kitijai viņi šķita ļauni, bet vienlaikus bezpalīdzīgi ļautiņi, gluži kā putnēni, kas sēž ligzdā un gaida, kad tos pabaros.

Mierdara acis mirdzēja, viņš paraustīja zinātnieku aiz rokas. Kā tu domā, Hopkins? Vai parādīsim viņiem ko tādu, kas rosinātu apetīti?

-  Ja nu jūs tā vēlaties, ser. Zinātnieks pakāpās atpakaļ un nolieca galvu, it kā koncentrējoties. Un tad, šķietami bez mazākās piepūles, viņš pacēlās gaisā. Pāris līdzdalībnieku noelsās. Kitija palūkojās uz Mandrāku, kas vēroja burvi, muti pa­vēris.

Hopkinss pacēlās pāris metru gaisā, tad aizlidoja tālāk. Nonā­cis viņpus galda, viņš pacēla roku, mērķējot uz alabastra statuju zāles otrā galā. Tā attēloja plikpaurainu, būdīgu burvi, kas smē­ķēja cigāru. Uzmirdzēja zila gaisma, un statuja sašķīda sīkos gabaliņos. Sarkanmatainais burvis sajūsmā ieūjinājās. Pārējie piecēlās kājās un sita plaukstas vai bungoja ar plaukstām pa galdu. Hopkinsa kungs pacēlās līdz griestiem.

-  Parādi viņiem vēl kaut ko, Hopkins! Mierdaris sajūsmi­nāts sauca. Sarīko īstu izrādi!

Visi lūkojās augšup. Bet Kitija nolēma izmantot izdevību. Viņa lēnām kāpās atpakaļ. Viens solis, divi… Neviens nepama­nīja meiteni, visi lūkojās uz trako zinātnieku, kas plivinājās pie griestiem, taisot akrobātiskus trikus un raidot liesmas no pirk­stu galiem.

Kitija pagriezās un bēga. Divviru durvis bija atvērtas. Uz biezā paklāja soļus nevarēja dzirdēt. Rokas viņai joprojām bija sasietas, bet meitene izskrēja ārā pa durvīm un metās prom pa gaiteni, kurā bija akmens grīda, pie sienām eļļas gleznas un stikla vitrāžas. Viņa nogriezās pa labi. Gaiteņa galā bija atvērtas durvis. Kitija izslīdēja tām cauri, apstājās un nolādējās. Tukša istaba, iespējams, darbistaba tur bija galds, grāmatplaukti un pentakls uz grīdas. Strupceļš.

Meitene pagriezās un skrēja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākusi, pa gaiteni, garām divviru durvīm, ap stūri…

…un saskrējās ar kaut ko smagu. Viņa tika pasviesta sāņus. Meitene instinktīvi mēģināja pasargāt sevi, aizliekot priekšā roku, bet, tā kā rokas bija sasietas, viņa smagi novēlās uz akmens grīdas. ,

Kitija palūkojās augšup, un viņai aizrāvās elpa. Priekšā stā­vēja milzīga auguma vīrs ar tumšu bārdu, ģērbies melnās drē­bēs. Zilās acis sastapa viņējās, tumšās uzacis saraucās.

Lūdzu, palīdziet man! Kitija izdvesa.

Bārdainis pasmaidīja un pastiepa roku.

Statuju zālē Hopkinsa kungs bija nolaidies zemē. Visu sejās laistījās pārsteigums un sajūsma. Divi vīri jau vilka prom paklājus, kas sedza uz grīdas uzzīmētos pentaklus. Kad bārdai­nis ievilka telpā Kitiju, sagrābis aiz apkakles, visi sastinga un pagriezās pret ienācējiem.

Aiz Kitijas muguras atskanēja zema balss: Ko iesākt ar skuķi? Viņa mēģināja aizlavīties.

Dramaturgs pašūpoja galvu. Neticami. Es pat nepamanīju, ka viņa ir nozudusi.