Ptolemaja vārti

Kventins aizvēra acis un nolieca galvu, salika rokas, savijot pirkstus. Viņš dziļi ieelpoja, atvēra acis un skaļā, skaidrā balsī sāka skandēt buramvārdus. Netenjels ieklausījās tā bija vien­kārša burvestība latīņu valodā, bet, tā kā izsauktais dēmons bija ļoti spēcīgs, viņam tā bija jānostiprina ar dažādām kom­binācijām un palīgteikumiem. Vajadzēja vien atzīt, ka Mierda­ris runāja labi. Šo minūšu laikā viņa balss ne reizi nenotrīcēja, viņš nepievērsa nekādu uzmanību sviedru straumītēm, kas lija pār pieri. Zālē valdīja kapa klusums Netenjels, Kitija un visi sazvērnieki vēroja dramaturgu kā nohipnotizēti. Visdedzīgākais bija Hopkinsa kungs viņš bija noliecies uz priekšu, muti pavē­ris, viņa acīs bija dīvaini alkatīgs skatiens.

Kad bija pagājušas septiņas minūtes, istabā pēkšņi kļuva auksti. It kā kāds būtu izslēdzis sildītāju. Visiem pārskrēja dre­buļi. Astotajā minūtē istabu piepildīja salda rudzupuķu smarža. Un devītajā Netenjels pamanīja, ka Mierdaris savā pentaklā vairs nav viens. Trešajā plānā bija redzams kaut kas tumšs un biezs, kas parādījās no augšas, tā bija tumša, ragaina masa ar daudzām rokām, kas te pastiepās, te izpletās un mēģināja pretoties Izsaukšanas vilkmei. Netenjels nopētīja grīdu viņam likās, ka pentakla līnijas nedaudz iegrimst grīdā. Atnācējam nebija skaidra veidola, tas gluži kā tornis slējās pār Mierdari, kas joprojām skaitīja burvestības.

Mierdaris bija ticis līdz tai buramvārdu daļai, kas lika dēmo­nam iemiesoties ķermenī. Viņš patētiski izkliedza pēdējos vār­dus, un tumšais tēls pazuda, it kā būtu izgaisis.

Dramaturgs apklusa. Neko neredzošu skatienu viņš lūkojās kaut kur tālumā.

Visi vēroja notiekošo kā sastinguši. Mierdaris nekustējās. Viņa seja bija neizteiksmīga.

-   Hopkins, Rufuss Laims aizsmacis nočukstēja. Atbrīvo to… ātri!

Un pēkšņi Mierdaris iekliedzās. Viņš sasita plaukstas, lēkāja un griezās. Panākums! Tāds triumfs! Nespēju jums izstāstīt…

Sazvērnieki tuvojās. Dženkinss palūkojās pāri brillēm.

-   Kventin… vai tiešām? Kāda ir sajūta?

-  Jā! Nūda ir šeit! Es viņu jūtu! Jā, mani draugi, atzīšu, ka uz brīdi man bija jāizcīna smaga cīņa. Efekts ir satriecošs. Bet es viņam pavēlēju ar visu gribasspēku. Un sajutu, ka dēmons saraujas un pakļaujas. Tagad viņš ir mans kalps. Viņš zina, kurš te ir kungs! Kāda ir sajūta? Grūti aprakstīt… Nemaz nav sāpīgi… Es to jūtu kā cietu ogli galvaskausā. Bet, kad tas pakļāvās, es sajutu tādus enerģijas uzplūdus! Ak, to nemaz nevar izstāstīt!

To dzirdot, sazvērnieki uzgavilēja, spiedza un aiz prieka lēkāja.

-  Parādi mums, kā tu vari izmantot dēmona spējas! Laims sauca.

-   Vēl ne, mani draugi, Mierdaris pacēla roku. Visi apklusa.

-   Baidos, ka tāds spēks sadragātu šo celtni. Es to varētu satriekt putekļos! Bet jums vēl pietiks laika priecāties par manām spē­jām. Ejiet uz saviem pentakliem un izsauciet dēmonus! Un tad redzēsim, kāds liktenis mums lemts! Mēs paņemsim Gledstona zizli un dosimies uzvaras gājienā pa Londonu! Vienkāršie ļaudis ir izgājuši savās demonstrācijās. Mūsu pirmais uzdevums būs nolikt viņus pie vietas.

Sazvērnieki kā dedzīgi bērni devās pie saviem pentakliem. Netenjels satvēra Kitiju aiz rokas un parāva malā. Man tūlīt būs jāpievienojas šim neprātam, viņš sacīja. Es izlikšos, ka paklausu. Neuztraucies. Pēdējā mirklī es izsaukšu savu dēmonu baru, un, ja paveiksies, viņi nonāvēs Mierdari un pārējos vai vismaz dos mums iespēju aizbēgt. Jaunais burvis apklusa.

-   Neizklausās, ka tu priecātos.

Kitijas acis bija nogurušas un apsarkušas. Vai tiešām viņa būtu raudājusi? Viņš nebija pamanījis. Meitene pamāja. Ceru, ka tev ir taisnība.

Netenjels norija aizkaitinājumu. Patiesība ari viņš bija uztraukts. Tu redzēsi.

Sākās Izsaukšana. Rufuss Laims, acis aizmiedzis un gaļīgās lūpas pavēris, murmināja buramvārdus kā kurkstošs krupis. Klaivs Dženkinss, brilles rokās sažņaudzis, runāja monotoni kā robots. Pārējie, kuru vārdus Netenjels tā arī nebija iegaumējis, bija vai nu sastinguši, vai sarāvušies, vai izstiepušies taisni kā maikstes. Viņi murmināja burvestības, papildinot tās ar nepie­ciešamajiem žestiem. Hopkinss un Mierdaris apmierināti soļoja no viena pie otra.

-   Džon! sajūsmināti iesaucās Mierdaris. Kāda enerģija! Es varētu uzlidot līdz zvaigznēm! Te viņa seja apmācās. Tu mūs neatbalsti, manu zēn? Kāpēc neesi pentaklā?

Netenjels pacēla rokas. Varbūt tu vispirms atraisītu man rokas?

-  Ak jā. Cik nelaipni no manas puses! Re nu! Dramaturgs uzsita knipi, un saites uzliesmoja. Netenjels nokratīja tās zemē. Tajā stūrī ir brīvs pentakls, Džon, Mierdaris norā­dīja. Kādu dēmonu tu esi izvēlējies?

Netenjels nosauca divus pirmos vārdus, kas ienāca prātā: Nevaru izšķirties starp diviem Etiopijas džiniem Zosu un Karlo.

-   Interesanta, lai gan pieticīga izvēle. Es ieteiktu Karlo. Bet tagad ķeries pie darba!