Ptolemaja vārti

Netenjels pamāja. Viņš uzmeta skatienu Kitijai, kas uzmanīgi viņu vēroja, un devās uz tuvāko brīvo pentaklu. Laika nebija daudz ar acs kaktiņu jaunais burvis pamanīja, ka ap Džen­kinsu un Laimu jau sabiezē savādas ēnas. Debesis vien zina, ko tie muļķi ir izsaukuši, bet, ja paveiksies, paies krietns laiciņš, iekams viņi pakļaus vergus savai gribai. Bet līdz tam Kormo­kodrāns un Hodžs jau būs viņus nocepinājuši kā kotletes.

Netenjels iekāpa pentaklā, noklepojās un palūkojās apkārt. Mierdaris nenolaida no viņa acis. Bez šaubām, viņam bija aiz­domas. Netenjels pasmīnēja: šīs aizdomas apstiprināsies visdra­matiskākajā veidā.

Jaunais burvis sagatavojās kad visi džini būs klāt, tad viņam tikko pietiks laika dot precīzas pavēles. Beidzot Neten­jels rīkojās. Viņš parādīja sarežģītu zīmi, izsauca piecu varenu džinu vārdus un norādīja uz blakus apli. Jaunais burvis gatavo­jās sprādzieniem, dūmiem, ugunīm un dīvainām formām.

Bet tā vietā blakus pentaklā ar nožēlojamu pīkstienu novēlās kaut kas neaprakstāms, noplakšķot kā no zara nokritis ābols. Tam nebija nekādas skaidras formas, bet tas stipri smaržoja pēc zivīm.

Pentakla vidū pacēlās burbulis un atskanēja smalka balstiņa: Esmu glābts! Tas pagriezās un ieraudzīja Hopkinsu.

-   Ak nē…

Netenjels lūkojās uz burbuli. Viņam trūka vārdu.

Arī Kventins Mierdaris bija to visu redzējis. Viņš pienāca tuvāk un nopētīja materializējušos būtni. Cik savādi! Izskatās pēc pusfabrikāta, turklāt runājoša! Kā tev šķiet, Hopkins?

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viņa acis iegailējās. Tas nemaz nav tik nevainīgs, kā izskatās, ser. Tās ir kāda ļaunda­bīga džina atliekas. Šis riebeklis kopā ar vairākiem citiem šova­kar bija ieradušies viesnīcā, lai mani notvertu. Viņa biedrus es jau nogalināju. Baidos, ka Mandrāka jaunskungs mums gribēja sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

Vai tiešām? Kventins Mierdaris skumji pašūpoja galvu.

-  Ak vai. Tas, protams, visu maina. Es vienmēr liku uz tevi tik lielas cerības. Patiešām domāju, ka mēs varētu labi sadarboties. Bet tas nekas man tik un tā paliek Hopkinss un mani pieci uzticamie draugi. Viņš palūkojās uz sazvērniekiem, kas, pabei­guši skaitīt Izsaukšanas buramvārdus, tagad klusi stāvēja savos apļos. Mūsu pirmais darbs būs nonāvēt tevi un tavu dēmonu… ups! Viņš pielika roku priekšā mutei. Atvainojiet… Baidos, ka man būs piemetušies gremošanas traucējumi. Tātad… Viņš atkal norīstījās. Dramaturgam aizrāvās elpa un izspiedās acis.

Tas ir dīvaini… Es… Mēle izkārās. Viņa locekļi noraustījās, ceļi saļima, un likās, ka vīrietis kritīs.

Netenjels šokā atkāpās. Mierdara ķermenis dīvaini izlocījās, gluži kā čūska it kā viņam kaulu vietā būtu ūdenszāles. Tad viņš sastinga. Likās, ka dramaturgs tēlo. Uz brīdi viņa acīs pavī­dēja panikas pilna izteiksme, viņš izšļupstēja: Tas ir…

Viņa ķermenis sakustējās, raustoties kā lupatu lelle.

Galva atliecās. Neko neredzošās acis vērās tukšumā.

Un tad atskanēja smiekli.

Laims, Dženkinss un pārējie sazvērnieki pievienojās šiem smiekliem. Likās, ka viņi atdarina vadoņa dīvainās kustības, tie raustījās un griezās.

Netenjels stāvēja kā sastindzis šī ļembasta vidū. Tie nebija nekādi patīkamie smiekli, bet tie nebija arī ļauni, triumfējoši vai naidīgi. Tas vēl nebūtu tik biedējoši. Šīs skaņas skanēja it kā no tālienes; tās nešķita cilvēka emocijām piederīgas.

Patiesībā šie smiekli bija necilvēcīgi.

24 bartimajs

M ani izglaba zupa. Ta bija bieza, kremiga zivju zupa, kas atradās sudraba terīnē. Sākumā, kad mani piespieda pie sud­raba zupas trauka sienām, es jutu, kā mana būtība sāk sadalī­ties. Bet tad kļuva labāk. Gandrīz tūlīt pēc Fakvarla aiziešanas es ieslīgu sudraba izraisītā bezapziņā un zaudēju savu kraukļa veidolu. Es kļuvu par eļļainu, plūstošu masu, nedaudz līdzīgu traukūdenim, un peldēju zupā, kamēr šķidrums mani pasargāja no postošās sudraba iedarbības. Nevarētu teikt, ka ar mani viss bija kārtībā, bet tagad mana būtība noārdījās daudz lēnāk, nekā Fakvarls to bija paredzējis.

Apziņa uzpeldēja un atkal pagaisa. Vienu brīdi man likās, ka esmu Ēģiptē un runāju ar Ptolemaju, bet tad es pamanīju, ka peldu zupā kopā ar mencām. Un man prātā ienāca Fakvarla vārdi: "Šonakt mēs sākam atriebību." Izklausījās biedējoši. Bet lai jau tā notiek. Es biju noguris. Man vienreiz pietika. Es labprāt atrastos kaut kur nomaļā vietā un viens pats mierīgi nomirtu.

Un te pēkšņi zupa bija pazudusi un līdz ar to arī sudraba nāvējošais aukstums. Es biju atbrīvots.

Labas ziņas. Vienīgā nelaime, ka es vairs nebiju viens.