Ptolemaja vārti

Tas nudien bija pārsteidzoši. Nespēju iedomāties, kā meitene te nokļuvusi. Turklāt Mandrāks šobrīd mēģināja atsiet viņas rokas. Dīvaini! Vēl trakāk nekā Fakvarla-Hopkinsa cīņas paņē­mieni! Tie abi izskatījās noraizējušies un meta zaglīgus ska­tienus uz pavērtajām durvīm. Protams, viņi bija redzējuši, kas notika ar algotni, tāpēc izvairījās no straujām kustībām.

Es lēnām tuvojos viņiem. Bet nebiju necik tālu ticis, kad grīda sašūpojās, akmens plāksnes saplaisāja un statujas gāzās. It kā pēkšņi būtu sākusies zemestrīce vai uz mājas jumta nolaidies milzu roks. Vainīgais izrādījās mazais, resnais vīrs, kas jopro­jām vāļājās pa grīdu. Viņš bija pamanījies novelties uz vieniem sāniem un tagad mēģināja piecelties, liekot lietā kājas, bet tas lika viņam griezties pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzie­nam. Gars, kas atradās šajā ķermenī, sāka niknoties un sist rokas pret zemi, un tieši tas arī radīja zemestrīcei līdzīgos grū­dienus.

Fakvarls bija piesteidzies un mēģināja viņu piecelt kājās. Atspiediet kājas pret zemi, pavēlniek Nūda! Redziet nu! Un tagad ļaujiet man jūs balstīt! Tieši tā. Nostājieties. Re, cik jums labi sanāk! Mēs stāvam!

Nūda… Gļotu piramīda apcirtās riņķī. Vai es nepārklausījos? Droši vien pārklausījos. Pat vismuļķīgākais burvis nebūtu tik stulbs, nezinošs un pārdrošs, lai atsauktu uz Zemi tādu varenu būtni kā Nūda. Viņa darbus taču visi zināja. [76] [1] Ak tā. Nūja. Klausies: kā jau es vairākkārt esmu minējis, ir piecu līmeņu gari: velnēni (riebīgi), folioti (vērā neņemami), džini (pati labākā garu klase, kurā daži pārstāvji ir patiešām reti dārgakmeņi), ifrīti (nepa­matoti pārvērtēti) un māridi (ļoti pašpārliecināti un vareni). Vēl augstāk mīt dižākas būtnes, kas ir reti izsauktas un gandrīz nedefinētas. Nūda ir viens no viņiem, un viņa retā parādīšanās uz Zemes vienmēr beidzās ar asinspirti.

Tā nevarēja būt tiesa. Fakvarls balstīja nespēcīgo ķermeni, it kā tas būtu invalīds, un čukstēja mierinošus vārdus: Vēl nedaudz tālāk, pavēlniek. Tronis jūs gaida. Mēģiniet kustināt nevis rokas, bet kājas. Nu re jums izdodas.

No vīrieša mutes atskanēja dobja, skaļa balss: Kas ar mani runā?

-   Tas esmu es, Fakvarls.

-  Ak, Fakvarl! dobjā balss iekliedzās. Tu nemeloji! Ir tieši tā, kā tu stāstīji. Kāds prieks! Nekādu sāpju! Nekāda spiediena! Es varu saost cilvēku pasauli un visus tos gardos ķermeņus… Bet es netieku galā ar koordināciju. Par to tu mani nebrīdi­nāji…

-   Paies zināms laiciņš, līdz pieradīsiet, Fakvarls dūdoja.

-   Bet jūs drīz aklimatizēsieties.

-   Tik daudz sīku muskuļu nespēju saprast, kam tie visi ir domāti! Locītavas, kas kustas tikai noteiktā virzienā un tikai ierobežotā amplitūdā. Un nomācošā asiņu šļakstēšana cik dīvaini to saistīt ar sevi! Es vēlētos saplēst šo miesu un izdzert asinis.

-   Šo vēlmi jums vajadzēs pārvarēt, ser, Fakvarls asi sacīja.

-   Tam var būt neprognozējamas sekas. Nebaidieties, tur, laukā, būs gana miesas, ko varēsiet aprīt. Tagad apsēdieties uz šī troņa un atpūtieties. Fakvarls atkāpās, un Mierdara ķermenis šļau­gani iegrima krēslā. Galva noliecās sānis, locekļi dīvaini izgriezās. Kitija un Mandrāks parāvās tālāk ēnā.

-   Kur mani karaspēki, dārgo Fakvarl? varenā balss ierunā­jās. Kur ir tā armija, ko tu man apsolīji?

Fakvarls noklepojās. Šajā pašā istabā. Viņi, tāpat kā jūs, joprojām pierod pie jaunajiem apstākļiem. Viņš palūkojās pār plecu. Trīs no pieciem burvjiem joprojām gulēja uz grīdas, viens bija piecēlies sēdus un muļķīgi smaidīja, bet piektais bija uzslē­jies kājās un soļoja riņķī pa zāli, vicinādams rokas kā vējdzir­navas.

-   Izskatās daudzsološi, es piebildu. Kādudien viņi tiešām būs spējīgi iekarot visu šo istabu.

Fakvarls pagriezās pret mani. Ak jā! Es biju aizmirsis par tevi.

Tronī sēdošā cilvēka acis izbolījās, tomēr nespēja mani saska­tīt. Ar ko tu tur runā, Fakvarl?

-  Ar kādu džinu. Nepievērsiet uzmanību. Viņš vairs ilgi nebūs kopā ar mums.

-   Kas tas par džinu? Atbalstītājs?

-   Tas ir Bartimajs, mūžīgais skeptiķis.

Viena resnā vīra roka pacēlās un noraustījās acīmredzot tas bija domāts kā mājiens. Atkal iedārdējās varenā balss: Panāc tuvāk, džin.

Gļotu piramīda nedaudz vilcinājās, bet nebija jau nekādas izvēles. Man nebija pat tik daudz spēka kā atvairīt mušu. Es aizlīdu līdz tornim kā ievainots gliemezis, atstājot aiz sevis gļo­tainu sliedi, un paklanījos, cik labi vien spēju.

-   Man ir gods satikt tik varenu un slavenu būtni kā jūs, es sacīju. Lai gan es esmu tikai ziediņš ceļa putekļos, tomēr mans spēks ir jūsu rīcībā. [77] [1] Ievēroji, ka šajā runā nebija nekādu joku, sarkasma vai uzbraucienu? Lai gan Nūda pašlaik bija diezgan bezpalīdzīgs, es nešaubījos, ka viņš varētu mani samalt miltos ar vienu acu skatienu. Tāpēc labāk būt pieklājī­gam.

Galva pagriezās, un acis šķībi palūkojās manī. Dižāki vai mazāk vareni, mēs visi esam Citas pasaules bērni. Lai tava būtība plaukst un zeļ!