Ptolemaja vārti

25 kitija

Brīži pēc Bartimaja pazušanas Kitijai bija paši drūmākie un tumšākie. Līdz ar viņu pēdējā cerība bija zudusi, un tagad mei­tene palūkojās uz saviem sagūstītājiem ar gluži citu skatienu. Hopkinss nenolaida no viņiem ne acu, un arī Mierdaris savā zelta krēslā sagrozījās, lai palūkotos šurp. Kitija juta niknumu viņu skatienos, vēso prātu, kas bija paslēpts cilvēka ķermenī kā aiz vaska maskas. Tagad viņa jutās kā gaļa uz miesnieka galda.

Likās, ka dižais dēmons pamazām apgūst kontroli pār cilvēka ķermeni tas vairs neraustījās, bet mierīgi piecēlās no krēsla. Arī pārējie sazvērnieku ķermeņi bija piecēlušies un, izmēģinot jaunās kustību iespējas, lēkāja un kliboja pa zāli. Viņi šūpoja rokas, lēca, līda un griezās uz vietas. Viņi runāja dažādās valo­dās, kliedza, brēca un smējās. Kitija nodrebinājās tā bija īsta parodija gan par cilvēkiem, gan gariem, kurus viņa iepriekš bija uzskatījusi par inteliģentām, cieņas pilnām būtnēm.

Viņai aiz muguras ierunājās dēmons, kas mitinājās Džen­kinsa ķermenī. Viņa nesaprata vārdus. Hopkinss pamāja, kaut ko pateica un pagriezās pret krēslā sēdošo vīru. Sākās gara saruna. Kitija un Mandrāks stāvēja kā sastinguši un gaidīja.

Hopkinsa ķermenis sakustējās tik pēkšņi, ka Kitija salēcās. Tas pagriezās un norādīja uz viņiem. Abi stīvām kājām sekoja viņam pa zāli garām dēmoniem, kas grīļojās visapkārt, garām bārdainajam vīram, kas bija sabrucis stūrī, un ārā gaitenī. Viņi nogriezās pa kreisi, veica vēl dažādus pagriezienus, pagāja garām platām akmens kāpnēm, kas veda pazemē, un tad nonāca gaitenī, kur bija daudz durvju. Kitijai likās, ka viņa aiz pirmajām dzird atskanam vaidus. Dēmons turpināja ceļu. Beidzot tas apstājās, atvēra durvis un pamāja, lai viņi iet iekšā. Tā bija tukša istaba bez logiem, ko apgaismoja viena elektriskā spuldzīte.

Dēmona balss bija asa. Pateicoties pavēlniekā Nūdas nelau­žamajam solījumam, mums jābūt žēlsirdīgiem pret jums. Tu, viņš norādīja uz Kitiju, neesi burve, tāpēc kļūsi par parastu apkalpotāju. Bet tev, viņš pamāja Mandrākam, tiks izrādīts liels gods, un tu vēl pirms rītausmas kļūsi par mājvietu kādam varenam garam. Neskaties tik sērīgi! Padomā, cik daudz garu tu savas dzīves laikā esi paverdzinājis! Šis spriedums tikai ieviesīs patīkamu līdzsvaru. Līdz tam laikam jums jāpaliek šeit. Nav piedienīgi, ka jūs mūs redzat šādā izskatā. Durvis aizvērās. Dēmons pagrieza atslēgu un devās prom.

Kitija juta, ka šokā un bailēs trīc. Viņa sakoda zobus un pūlējās apslāpēt šīs sajūtas. Tām nebija ne īstais laiks, ne vieta. Meitene palūkojās uz Mandrāku un pamanīja, ka viņam acu kaktiņos ir asaras. Varbūt viņš bija tikpat satriekts kā viņa pati? Zēns runāja klusi, it kā pats sev: Dēmoni ir ieradušies pasaulē, un tos vairs nevar apturēt… Tā ir katastrofa!

Nē, tādām runām viņiem nebija laika. Katastrofa? Kitija ierunājās. Dīvaini, man atkal likās, ka viss iet uz labo pusi.

-   Kā tu vari tā teikt?

-   Dēmoni grib, lai es viņus apkalpoju. Jā, tas nav nekas labs, bet pirms nepilnas stundas tavs resnais draugs burvis gribēja mani nogalināt. Tātad man tas ir uzlabojums.

Džons Mandrāks nošņācās. Mierdaris nebija mans draugs. Viņš bija neprātīgs, pārdrošs trakais. Un es tavā vietā pārāk nepriecātos, viņš turpināja. Varbūt Nūda ir apsolījis tevi nenogalināt, bet tas nenozīmē, ka to neizdarīs kāds cits. Brīnos, ka tu par to neesi iedomājusies. Tādas vārdu spēles viņi parasti spēlē. Jā, piemini manus vārdus: dēmoni tevi drīz vien apēdīs.

Kitiju pārņēma dusmas. Viņa iecirta Mandrākam pļauku. Viņš šokā atkāpās un saķēra vaigu. Par ko tad tas?

-   Par ko? Kitija iekliedzās. Par visu! Par to, ka sameklēji mani un ievilki tajā visā! Ka esi viens no valdības! Par karu! Par to, ka tu esi burvis! Ka tu paverdzināji dēmonus tik tālu, ka viņi neizturēja un iebruka mūsu pasaulē! Par to, ka tu esi galīgs idiots! Meitene ievilka elpu. Un par to, ko tu tikko pateici. Ka atzīsti sakāvi. īpaši par to! Es negrasos te nomirt!

Kitija apklusa, bet turēja zēnu burtiski kā pienaglotu ar ska­tienu. Viņš samirkšķināja acis, izbrauca ar roku caur matiem, novērsa skatienu un atkal pievērsās meitenei. Viņa skatījās Mandrākam acīs.

-   Labi, viņš teica. Piedod. Piedod par visu, ko es tev esmu nodarījis agrāk un tagad. Man vajadzēja likt tevi mierā. Man nudien žēl, ka ievilku tevi šajā lietā. Bet nav jau nekādas nozī­mes to teikt… Tagad viss ir vienalga. Dēmoni ir izlauzušies pasaulē, un mēs nespējam viņus apstādināt, tāpēc tas, vai tu esi šeit vai savā darba vietā krogā, tavā liktenī neko nemainītu.

Kitija pašūpoja galvu. Tu maldies. Tas, ko tu pateici, nebija nenozīmīgi, un tu esi muļķis, ja pats to neredzi. Es pateicos, ka neļāvi Mierdarim mani nogalināt. Bet tagad beidz izskatīties kā veca lupata un sāc domāt, ko mēs varam darīt lietas labā.

Jaunais burvis palūkojās uz viņu. Vai tiešām šajā pārme­tumu jūklī es sadzirdēju arī pateicības vārdus?

Meitene saknieba lūpas. Jā, dažus. Tātad tu esi burvis. Vai tev pie rokas nav neviena kalpa? Pat ne velnēna?