Ptolemaja vārti

-   Nē. Visi mani kalpi ir pagalam. Izņemot Bartimaju. Un arī viņš mūs ir pametis.

-   Viņš izglāba mums dzīvību!

Mandrāks nopūtās. Jā, viņš palūkojās uz Kitiju. Un es nedomāju, ka viņš to darīja manis dēļ. Kāpēc… Pēkšņi viņš iepleta acis, iebāza roku kabatā un izvilka Novērošanas disku.

-   Pagaidi, man tomēr te kaut kas ir. Varbūt tu atceries…

Kitijas sirds, kas bija priekā salēkusies, tagad atkal noplaka.

-   Ak, tavs vecais Novērošanas disks…

-  Jā. Velnēns, kas tajā ieslodzīts, var novērot un noklausīties, bet citādi nav noderīgs. Tas nevar atbrīvot ne mūs, ne citus burvjus… zēns apklusa, acīmredzot domādams.

-   Novērošana var izrādīties noderīga, Kitija dziļdomīgi novilka. Tikai tad, ja tu vari tam uzticēties. Tas tomēr ir tikai vergs. Kāpēc lai viņš runātu taisnību pēc tam, kad tu esi pret viņu izturējies tik slikti?

-   Salīdzinājumā ar citiem es esmu ļoti laipns un iejūtīgs saimnieks. Es nekad… zēns aprāvās. Ai, tas mūs nekur neno­vedīs. Labāk palūkosimies, ko dara dēmoni.

Viņš pacēla disku un pārslidināja roku pār tā virsmu. Kitija ieinteresēta pieliecās tuvāk. Likās, ka nospodrinātā virsma noviļņojas, tās vidū parādījās apaļa forma, dūmakaina un neskaidra, it kā atrastos zem ūdens. Tā sagriezās, piepeldēja tuvāk un kļuva par piemīlīgu mazuļa sejiņu, kas savilkta sāpju izteiksmē.

-   Nejau atkal, saimniek, mazulis iečinkstējās. Es lūdzu! Nesodiet mani ar Sarkano karsto punkciju vai Elles oglēm! Zvēru, ka strādāšu pēc labākās sirdsapziņas! Jā, man jāpakļau­jas jūsu nežēlīgajiem noteikumiem, stingrajai disciplīnai. Man taču nav citas izvēles… Viņš noslēdza šo gaudulīgo runu ar šņukstu.

Kitija palūkojās uz Mandrāku. Jauks un iejūtīgs saim­nieks, viņa novilka.

-   Nu, nepārspīlē! Viņš te taisa melodrāmu…

-   Tas nabaga nevainīgais mazulis…

-   Neļaujies acu apmānam! Viņš ir ellīgs nelietis… Ai, kāda starpība! Velnēn! Kādā zālē netālu no šejienes atrodas vairāki vareni gari, kas maskējas cilvēku ķermeņos. Noskaidro, ko viņi dara! Palūkojies un nekavējies atgriezties, pirms viņi ir tevi noķēruši un izcepuši uz pannas. Pēc tam atrodi šajā ēkā valdības burvjus. Noskaidro, vai viņi ir dzīvi vai miruši, kādā stāvoklī ir dzīvie un vai mēs varētu ar viņiem sazināties. Pēc tam palūkojies, kas notiek uz ielas pie Vaitholas. Vai kaut kur ir redzami valdības miera uzturēšanas spēki? Tas arī viss. Dodies veikt uzdevumu!

Velnēns žēlabaini iebrēcās un pazuda. Kitija pašūpoja galvu.

-   Kā tu vari runāt par taisnīgumu un ētiku, ja turi ieslodzījumā tik nevainīgu būtni? Palūkojies, cik viņš ir nožēlojams!

Mandrāks saviebās. Pašlaik par to nerunāsim. Tu gribēji, lai es rīkojos, un es tā daru. Zēns sāka staigāt pa istabu. Šie dēmoni ir ļoti spēcīgi, īpaši Nūda… Tas ir mārids vai pat vēl stiprāks. Tiklīdz tas iemācīsies kontrolēt Mierdara ķermeni, tā spēks būs briesmīgs. Kā mēs varam tam stāties pretī? Ja izdo­tos atbrīvot valdības pārstāvjus, mēs varētu izsaukt pietiekami daudz džinu, lai to iznīcinātu. Bet valdība ir sagūstīta. Kas mums atliek? Jaunais burvis palūkojās uz Novērošanas disku, kas joprojām bija tumšs un tukšs. Ir viena iespēja, viņš ieru­nājās, bet ļoti bīstama…

-   Kāda?

-   Šajā ēkā atrodas Gledstona zizlis. Tas varētu mēroties spē­kiem ar Nūdu. Bet tas ir maģiski aizsargāts. Ja vien es varētu izdomāt, kā to dabūt rokā…

-   Pirms tam izbēgot no Nūdas, Kitija iestarpināja.

-   Turklāt es nezinu, vai man pietiktu spēka to iedarbināt.

-  Jā. Pagājušo reizi tev neizdevās.

-Jā, jā, es zinu! Esmu spēcīgāks nekā tolaik. Tomēr ļoti noguris… Viņš vēlreiz pacēla disku. Kur tas velnēns paliek?

-   Visticamāk, miris no tik sliktas apiešanās, Kitija atcirta.

-   Mandrāk, vai tu zini burvi vārdā Ptolemajs?

Viņš sarauca pieri. Protams. Bet kā tu…?

-   Un vai tu esi dzirdējis par Apokrifu?

-   Jā, tā ir manā grāmatplauktā. Bet…

-   Kas ir Ptolemaja vārti?

Burvis izskatījās samulsis. Ptolemaja vārti? Kitij, par to spriež burvji un zinātnieki, ne jau vienkārši ļaudis… Kāpēc tu tā jautā?

-  Jautāju tāpēc, ka neprotu lasīt sengrieķu valodā, Kitija atcirta. Viņa izņēma no saplēstā mēteļa kabatas grāmatu, ko bija paņēmusi no Butona kunga. Ja es mācētu, būtu uzzinājusi pati. Ceru, ka tu proti lasīt šajā valodā un esi visu izlasījis. Kas tie par vārtiem? Kā var nokļūt Citā pasaulē? Un beidz uzdot jautājumus nav laika.

Mandrāks pastiepa roku un paņēma plāno grāmatu, kuras vākus nedaudz bija apsvilinājis sprādziens. Viņš pasniedza meitenei bronzas disku, atvēra grāmatu un lēni sāka šķirstīt, lasot dažus teksta fragmentus. Un tad paraustīja plecus. Tīrā pasaka, ko sarakstījis kāds muļķis, ideālists vai trakais. Daži no viņa apgalvojumiem… Nu, Ptolemaja vārti ir metode, kā pavērst pretējā virzienā parasto Izsaukšanas burvestību, kuras rezultātā burvis, kāds Zemes elements vai gars uz laiku pamet šo zemi un nokļūst tur, kur mājo dēmoni. Autors tiek uzska­tīts, ka tas bija Aleksandrijas Ptolemajs, raksta, ka pats to ir izmēģinājis, kaut gan es neredzu iemesla, kāpēc lai viņš būtu tā riskējis. Pietiekami labi? Ai, atvaino, tas bija jautājums.