Ptolemaja vārti

Durvis atsprāga vaļā. Kitija un burvis pakāpās atpakaļ. Istabā ienāca kāds stāvs melnā apmetnī. Tas bija algotnis, kam lūpās vīdēja smīns.

-   Jūsu gājiens, viņš sacīja.

26 netenjels

lai cik dīvaini tas arī butu, pirmais, ko Netenjels juta, bija

atvieglojums. Algotnis vismaz bija cilvēks. Vai tu esi viens? jaunais burvis vaicāja.

Bārdainis stāvēja durvīs un vēroja Netenjelu ar gaiši zilajām acīm. Viņš neatbildēja. Netenjels nolēma, ka klusēšana ir piekri­šana. Labi. Tad mums ir iespēja. Mums jāaizmirst nesaskaņas un jāmēģina kopīgiem spēkiem izbēgt.

Algotnis klusēja. Netenjels turpināja: Dēmoni joprojām ir lēni un apjukuši. Mēs varētu izbēgt no šī nama un noorga­nizēt pretošanās grupas. Es esmu pazīstams burvis, un kaut kur netālu guļ sasieti pārējie ministri ja mēs viņus atbrīvotu, varētu cīnīties pret uzbrucējiem kopā. Jūsu spējas gaidāmajās kaujās būtu nenovērtējamas. Pateicībā par palīdzību valdība jums atlaidīs visus iepriekš pastrādātos noziegumus, varbūt pat atalgos jūs. Ko teiksiet?

Algotnis pasmaidīja. Netenjels atsmaidīja pretī. Pavēlnieks Nūda jūs gaida, viņš sacīja. Būtu labāk, ja mēs pasteigtos. Viņš ienāca istabā un, satvēris Netenjelu un Kitiju aiz pleciem, bīdīja uz durvīm.

Vai jūs esat traks? Kitija iekliedzās. Dēmoni taču draud mums visiem, un jūs vēl labprātīgi viņiem palīdzat?

Bārdainais vīrs apstājās. Nē, ne jau labprātīgi, viņš teica zemā balsī. Bet man jādomā reāli. Dēmonu spēks ar katru mirkli kļūst lielāks. Līdz rītausmai visa Londona jau liesmos un tie, kas pretosies, būs pagalam. Es vēlos palikt dzīvs.

Netenjels mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena. Jā, pār­svars tiešām nav mūsu pusē, bet mēs varam viņus uzveikt! Pār­domājiet, pirms nav par vēlu!

Algotnis noliecās tuvāk. Jūs neesat redzējuši to, ko es. Kventina Mierdara ķermenis sēž zelta krēslā, rokas uz resnā vēdera sakrustojis. Viņš plati smaida. Viņa priekšā cits pēc cita stājas valdības burvji. Dažus no tiem viņš sūta uz pentakliem izsaukt dēmonus, bet citus aprij. Viņi tuvojas Nūdas krēslam bezpalīdzīgi kā truši, un viņš noliecas… Algotnis nošņakstināja zobus. Kitija un Netenjels sarāvās. Pēc tam viņš noglauda pilno vēderu un atgāžas krēslā, plati smaidīdams. Un dēmoni viņam apkārt gaudo kā vilki.

Netenjels norija siekalas. Nekā patīkama. Bet pat tādā gadījumā, izmantojot jūsu septiņjūdžu zābakus…

Es redzu visos plānos, algotnis turpināja. Redzu, cik milzīgs spēks ir tajā istabā. Pretoties tam būtu tīrā pašnāvība. Turklāt kopā ar varu nāk bagātība. Dēmoniem būs vajadzīgi palīgi, jo ir daudz kas tāds, ko viņi šajā pasaulē nesaprot. Viņi piedāvāja lielu bagātību, ja piekritīšu viņiem kalpot, un arī mei­tenei ir tādas pašas izredzes. Kas zina, varbūt, sadarbojoties ar Nūdu, mēs kļūsim vareni un bagāti… Viņš pastiepa cimdoto roku un noglaudīja Kitijai vaigu. Meitene nolamājās. Netenjels sajuta milzīgu dusmu vilni, tomēr viņam izdevās to apslāpēt.

Algotnis vairs nerunāja. Cimdotās rokas sagrāba abus aiz apkaklēm, un stingri, pat rupji viņi tika izvesti ārā pa durvīm un prom pa gaiteni. No liela attāluma viņi dzirdēja skaļas saru­nas, kliedzienu un bļāvienu kakofoniju šajā pasaulē ieradās arvien vairāk dēmonu.

Netenjels bija mierīgs. Viss likās tik melns, ka pat bailes bija pazudušas. Visļaunākais jau bija noticis, nāve bija neizbēgama, tomēr viņš spēja skatīties tai acīs bez bailēm. Saruna ar Kitiju bija daudz ko izgaismojusi, aizslaucījusi vājumu. Galva jopro­jām griezās, domājot par Bartimaja pagātni, bet viņu ietekmēja meitene ar savu rīcību un uzvedību. Tas, ka viņa saistīja savas cerības ar Ptolemaja vārtiem mirāžu, spokainu ideju, pasaku, ko burvji gadsimtiem ilgi bija noraidījuši -, nebija svarīgi. Jauno burvi sajūsmināja viņas runas veids un mirdzums acīs. Tur bija sajūsma un ticība brīnumam izjūtas, ko Netenjels jau bija gan­drīz aizmirsis. Un tagad, pašās beigās, viņa to bija atgādinājusi, un par to viņš bija Kitijai pateicīgs. Zēns jutās attīrīts, saga­tavots tam, kas nāks. Viņš palūkojās uz meitēni viņas seja bija bāla, bet mierīga. Jaunais burvis cerēja, ka spēs būt tikpat stiprs kā viņa.

Viņa acis vēroja tik pazīstamos Vaitholas gaiteņus, eļļas glez­nas, nišās novietotos burvju krūšutēlus, gaišās sienas un vel­nēnu izgaismotās lustras. Viņi gāja garām kāpnēm, kas veda uz dārgumu glabātavu, un Nertenjels instinktīvi pagriezās uz to pusi. Algotnis ciešāk satvēra viņu aiz apkakles, un viņi nogrie­zās ap stūri.

Šis skats pieliks punktu visiem jūsu sapņiem un cerībām, algotnis sacīja.

Kamēr viņi bija prom, dēmoni nebija velti šķieduši laiku. Sta­tuju zāle, kas gadsimtiem ilgi kalpoja par valdības pulcēšanās vietu, tagad bija pārveidota tā, kā labpatika jaunajiem valdnie­kiem. Visur skanēja klaigas un murmināšana, valdīja troksnis un haoss. Netenjels bija apjucis.