Ptolemaja vārti

-  Un tad? Bartimajs nav nekas īpašs! Nekas vairāk par vidu­vēju džinu, kurš tagad ir vārgāks par mušu un kuru es esmu pārāk ilgi noturējis šajā pasaulē.

-  Tomēr viņš palika mums uzticīgs. Vismaz man. Un varbūt pat tev.

Burvis papurināja galvu. Muļķības! Viņa uzticība mainās ar katru Izsaukšanas reizi. Pirms pāris dienām viņš kalpoja kādam citam burvim, visticamāk, manam sāncensim. Bet tas nav sva­rīgi. Lai dabūtu zizli…

-   Es biju viņu izsaukusi.

-   …mums jātiek prom. Tev būs jānovērš viņu uzmanība. Ko tu teici?

-   Es biju viņu izsaukusi.

Likās, ka Mandrākam acis izsprāgs no pieres. Viņš sagrīļojās un plātīja muti kā zivs sausumā. Bet tu esi…

-  Jā, Kitija iesaucās, tikai vienkāršo ļaužu meitene! Zinu! Bet arī tam vairs nav nozīmes, vai ne? Palūkojies apkārt! Viss ir mainījies! Burvji ir iznīcinājuši valdību, dēmoni paši izvēlas tikt izsaukti, ielās varu pārņem parastie cilvēki. Vecās patiesības sabrūk, Mandrāk, un izdzīvos tikai tie, kas spēs pielāgoties. Es esmu apņēmusies palikt dzīva. Kā ar tevi? Meitene norādīja uz durvīm. Kuru katru brīdi pa tām ienāks Fakvarls un aizvedīs tevi pie Nūdas. Vai tu līdz pat tam brīdim gribi strīdēties? Jā, es esmu apguvusi nedaudz maģijas. Es izsaucu Bartimaju. Gri­bēju, lai viņš kļūst par manu sabiedroto, bet viņš atteicās, jo es nespēju pierādīt, ka uzticos viņam. Redzi, šis džins ir liels skep­tiķis. Vienīgais, kas viņam bija pilnībā uzticējies, bija Ptolemajs.

Mandrāks vēl vairāk iepleta acis. Kas? Ne jau tas pats Pto­lemajs, kas…

-  Tas pats. Viņš izgudroja vārtus, viņš parādīja labo gribu. Kāpēc, tavuprāt, Bartimajs vienmēr parādās viņa tēlā? Ak tu pat nebiji iedomājies? Tik daudz gadu mācījies, tu pat nespēj saprast to, kas tev ir acu priekšā! Kitija skumji pašūpoja galvu. Kad es viņu izsaucu, Bartimajs pastāstīja, ka viņš Ptolemaja labā būtu darījis visu tieši tā labas gribas žesta dēļ. "Mūsu saiknei nebija robežu." Tā viņš to izskaidroja. Un tu dzirdēji, ko viņš pirms aiziešanas teica.

Burvja sejā bija atspoguļojusies plaša emociju gamma, bet tagad tā bija neizteiksmīga, satriekta. Zēns pašūpoja galvu. Es nedzirdēju.

.. Viņš teica, ka viņam arī ar mums ir izveidojusies saikne, bet tai vēl ir ierobežojumi. To viņš teica Nūdam, bet skatījās uz mani. Vai tu nesaproti? Ja es varētu viņam sekot… Viņa tagad lūkojās uz Mandrāku, acīm mirdzot. Es zinu, ka man jānosauc Bartimaja vārds kā daļa no buram vārdiem, bet par pārējo man nav ne jausmas. Tev jāpastāsta, kas rakstīts grāmatā. Meitene viņam uzsmaidīja.

Burvis dziļi ieelpoja. Viņš atvēra grāmatu un pāršķirstīja līdz kādai lappusei. To viņš izlasīja. Runājot viņa balss bija mierīga. Procedūra ir ļoti vienkārša. Burvis atrodas pen­taklā viņam ir jāapsēžas vai jāapguļas, jo pārcelšanās brīdī ķermenis saļimst. Nav vajadzīgas ne sveces, ne īpašas rūnu zīmes, šādas barjeras ir jāatceļ, lai netraucētu burvim pēc tam atgriezties ķermenī. Ptolemajs iesaka arī simboliski salauzt apļa līniju un turēt rokā kādu dzelzs priekšmetu piemēram, anku -, lai pasargātu ķermeni no nevēlamām ietekmēm; vai kādu no augiem, piemēram, rozmarīnu. Tātad: burvis aiz­ver acis, noslēdz prātu visiem apkārtējiem stimuliem, uzsāk apgriezto Izsaukšanu. Dēmona vārda vietā viņš liek savu, un visas darbības tiek nosauktas pretēji: "iet" vietā "nākt" un tā tālāk. Beigās trīs reizes jānosauc dēmona labvēļa vārds Ptole­majs viņu dēvē par atbalstītāju. Šī dēmona uzmanība jāpievērš tāpēc, lai atvērtos vārti. Ja viss izdodas, burvis atbrīvojas no ķermeņa, vārti atveras un viņš iziet cauri. Par turpmāko Ptole­majs neko neraksta. Zēns palūkojās augšup. Jūties apmieri­nāta?

Kitija pavīpsnāja. Visa tava runa bija viens vienīgs pieņē­mums, ka šis burvis ir vīrietis.

-   Klau, es taču izstāstīju metodi! Kitij, Mandrāks noklepo­jās, man nudien ir simpātiska tava iniciatīva un drosme, bet tas nav iespējams! Kāpēc tad, tavuprāt, neviens cits nav sekojis Ptolemaja piemēram? Cita pasaule ir mums sveša un biedējoša vieta, kur nedarbojas parastie fizikas likumi. Tā var nodarīt tev ļaunu, varbūt pat nogalināt. Un Bartimajs pat ja tu izdzīvotu, atrastu viņu un pierunātu palīdzēt, ir tikai džins, un viņa spēks salīdzinājumā ar Nūdu ir niecīgs. Tava ideja ir cēla, bet iespējas, ka to varētu īstenot, minimālas. Burvis vēlreiz noklepojās un novērsās. Man ļoti žēl.

-   Viss kārtībā, Kitija attrauca. Kā tad ar tavu plānu dabūt zizli? Kādas ir tavas izredzes?

-   Nu, es teiktu, ka… Viņa notvēra zēna skatienu. Viņš vil­cinājās. Minimālas.

Kitija pasmaidīja. Tieši tā. Un, visticamāk, mēs nemaz netiksim prom no Nūdas. Bet ja tiktu…

-  Mēs abi darīsim, kas mūsu spēkos, viņš pirmo reizi Kitijai uzsmaidīja. Ja tu tomēr mēģināsi, tad vēlu tev veiksmi.

-   Arī es vēlu tev veiksmi, Mandrāka kungs!

Atslēgas žvadzēšana, metāla skrapstoņa bulta, kas noslē­dza durvis, tika atbīdīta.

-   Nesauc mani tā, viņš sacīja.

-   Bet tas taču ir tavs vārds!

-   Nē. Mans vārds ir Netenjels.