Ptolemaja vārti

Vaitvela pacēla roku un parādīja strauju, sarežģītu žestu. Viņa izkliedza divus vārdus, parādījās dzeltena gaisma, sēra mākonis, un viņai virs galvas materializējās viņas ifrīts, kas izskatījās pēc grizlilāča. Vaitvela izkliedza pavēli, un ap viņu pacēlās mirdzošs, zils aizsargvairogs. Ifrīts raidīja sprādzienu apmulsušā Fakvarla virzienā: tas viņam trāpīja pa galvu, nogā­žot no krēsla un triecot pret sienu.

Dēmoni sacēla brēku. Neriana pacēla roku un raidīja pret Vaitvelu zaļu gaismas šautru. Vairogs to uztvēra. Vaitvela jau bija pagriezusies un bēga uz izeju. Gaspārs, kas mitinājās Laima ķermenī, metās viņai pakaļ. Netenjels aizlika viņam priekšā kāju, tas paklupa un nogāzās.

Netenjels apcirtās un metās skriet. Virs viņu galvām ifrīts raidīja sprādzienus troņa virzienā.

Kur bija Kitija? Te! Algotnis turēja viņu cieši aiz rokas. Mei­tene cīnījās, spēra, bet nespēja izrauties.

Netenjels metās uz to pusi…

Grīda salīgojās. Viņš paklupa, krita un atskatījās.

Ķermenis zelta tronī bija sakustējies. To ieskāva baltas lies­mas. Pirkstu galos virmoja enerģija, acis bija kā sudraba lodes satumsušajā sejā. Viņš pastiepa vienu roku. No viņa pirkstiem krakšķēdamas izlauzās enerģijas bultas, kas lika statujām gāz­ties un atbalsojās griestu velvēs kā pērkons. Tās aizlidoja uz visām pusēm. Divas nekaitīgi iedūrās grīdā, viena ietriecās bariņā, kur cilvēku ķermeņos iedzīvojās jaunizsauktie dēmoni, un vairākus nogalināja. Ceturtā trāpīja Vaitvelai, saplēšot viņas vairogu gabalos un uz vietas nogalinot. Ifrīts pazuda. Burve nokrita zemē ar seju pret grīdu.

Piektā bulta ietriecās grīdā algotnim pie kājām, aizlidinot viņu uz vienu, bet Kitiju uz otru pusi.

Netenjels pielēca kājās. Kitij!

Viņa balsi apslāpēja kaucieni, rēcieni, bļāvieni un taurējieni, ko izdvesa visi zālē izsauktie dēmoni. Tie panikā lika cilvēku ķermeņiem skriet prom visos virzienos, augstu cilājot ceļus un grozot rokas. Viņi saskrējās cits ar citu, lidināja pa gaisu sprā­dzienus. Viņu vidū grozījās burvji, kuru rokas joprojām bija sasietas un mutes aizbāztas, bet acis šausmās ieplestas. Istabu pildīja dūmi, gaismas un panikā skrienoši ķermeņi.

Visā šajā burzmā Netenjels nebija pamanījis, kur īsti Kitija nokrita. Bet viņu nekur neredzēja. Viņš pieliecās, palaida pāri galvai maģisku pulsāciju un palūkojās apkārt. Nē, meitene bija prom.

Vairs nevilcinādamies ne mirkli, jaunais burvis izvairījās no diviem skrienošiem dēmoniem un metās uz durvīm. Izskrē­jis no Statuju zāles, viņš dzirdēja aiz muguras Fakvarla balsi: Draugi, nomierinieties! Esiet mierīgi! Krīze ir pārvarēta! Mums jāatgriežas pie Izsaukšanas. Mieru…

Netenjelam vajadzēja mazāk nekā minūti, lai nokļūtu līdz Vestminsteras dārgumu glabātavai. Atmetis piesardzību, viņš lēca pāri margām un skrēja lejup, izlaižot vairākus pakāpienus. Lejup, lejup… Gaiss kļuva vēsāks, skaņas norima. Netenjels dzirdēja tikai savus straujos elpas vilcienus.

Beidzot viņš nonāca pie ieejas. Pirms divām vai varbūt trim dienām viņš te bija ieradies kā informācijas ministrs un viņam kāds augstprātīgs ierēdnis bija parādījis dārgumus. Tagad tas šķita kā citā dzīvē. Ierēdņa galds bija tukšs. Likās, ka tas pamests lielā steigā, papīri bija sajaukti, un pildspalva gulēja uz grīdas.

Gaitenis veda dziļāk pazemē. Sarkanu ķieģeļu rinda iezī­mēja drošības zonu. Netenjels devās turp. Tiklīdz viņš cēla kāju pāri sarkano ķieģeļu līnijai, zēns nolamājās un sastinga. Uzmanīgi! Viņš gandrīz bija iedarbinājis lamatas! Aiz tās līnijas nebija atļauts ienest neko maģisku. Jaunais burvis nolika uz galda Novērošanas disku, pieglauda matus un pārkāpa sarkano līniju.

Ja vien varētu tikt galā ar buboņu mēri, kas sargā zizli… Viņam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Aiz viņa atskanēja dīvains troksnis.

Zēns apstājās, atskatījās… kāpņu galā stāvēja algotnis, un viņam rokās mirdzēja izliektais nazis.

27 kitija

kitija aizvēra durvis.

Viņai ausīs skanēja Statuju zāles trokšņi, viņa spēja tos saklausīt, pat neņemot vērā garo gaiteni un smagās koka dur­vis. Meitene brīdi stāvēja kā sastingusi, ausi piespiedusi durvīm. Kitija baidījās, ka briesmīgais bārdainis būs viņai sekojis. Kaut kas šajā cilvēkā viņai šķita vēl briesmīgāks nekā tūkstoš dēmo­nos kopā.

Meitene ieklausījās… likās, ka gaitenī viss ir kluss.

Durvīs atradās smaga atslēga. Pieliekot zināmas pūles un apzinoties, ka tas tomēr sniedz tikai nelielu drošību, viņa pagrieza atslēgu un apskatīja istabu.

Tieši tāda, kā tā izskatījās iepriekš, kad meitene te bija iemaldījusies, mēģinādama izbēgt, darbistaba ar nedaudzām mēbelēm. Gar vienu sienu stiepās grāmatplaukts, pie pretējās stāvēja skapis ar dokumentu mapēm. Un galvenais šajā stūrī, nobružāti no gadiem ilgas lietošanas, bija divi pentakli.

Kitijai bija vajadzīgs tikai viens.