Ptolemaja vārti

Kitijai ienāca prātā teikumi, ko autori bija rakstījuši par Citu pasauli: haosa pilna vieta, riebuma pilns juceklis, neprāta bedre… cik uzmundrinoši. Un Butona kungs bija teicis, ka, dodoties turp, burvis riskē ar ķermeni un dvēseli. Ak Dievs, kas ar viņu varēja notikt? Vai viņa izkusīs vai varbūt sadegs? Vai viņa redzēs… Bet, lai būtu kā būdams, diez vai tas būs ļaunāk par Nūdu un viņa puscilvēkiem pusdēmoniem. Turklāt neviens no autoriem, kas bija to visu rakstījuši, pats nebija viesojies Citā pasaulē. Tātad tie visi bija tukši pieņēmumi. Ptolemajs taču bija atgriezies dzīvs!

Meitene prātā atkārtoja apgrieztos Izsaukšanas vārdus un tad jo kavēšanās tikai veicinātu bailes izrunāja tos skaļi. Kitijai likās, ka viss bija kārtībā dēmona vārda vietā viņa bija nosaukusi savu, lietojusi darbības vārdus apgrieztā secībā. Bei­gās viņa trīs reizes nosauca Bartimaja vārdu.

Darīts.

Viņa gulēja istabas klusumā.

Sekundes aizritēja. Kitija juta arvien lielāku izmisumu. Bet viņa nedrīkstēja kļūt nepacietīga. Meitene zināja, cik ilgs laiks paiet, lai parastie Izsaukšanas vārdi nonāktu līdz Citai pasau­lei. Viņa klausījās, lai gan nezināja, ko grib sadzirdēt. Acis bija aizvērtas, viņa redzēja tikai tumsu un īslaicīgus gaismas uzplaik­snījumus.

Nekā. Acīmredzot nekas nebija izdevies. Kitija jau atmeta cerības, viņa jutās iztukšota un skumja. Meitene grasījās cel­ties kājās, bet istaba bija silta, spilvens mīksts, un pēc nemierī­gās nakts viņai gribējās atpūsties. Prāts aizklīda pavisam citās domās Kitija prātoja par vecākiem, par to, ko viņi dara un vai meitas liktenis viņiem rūp, ko par to visu teiktu Džeikobs, kas dzīvoja kaut kur tālu Eiropā, un vai Netenjels ir izdzīvojis. Sev par pārsteigumu viņa cerēja, ka jaunais burvis ir sveiks un vesels.

Ausīs ieskanējās dīvaina skaņa, it kā tālumā zvanītu zvans. Var būt, ka tie bija dēmoni, bet varbūt izbēgušie burvji, kas mēģināja brīdināt pilsētniekus…

Netenjels bija izglābis viņu no algotņa naža. Kitijai bija paticis ar viņu strīdēties, likt viņam apjaust daudzas lietas, it īpaši par Bartimaju. Burvis to bija uztvēris samērā mierīgi. Bet Bartimajs… meitene atcerējās, kādu viņa bija to pēdējo reizi redzējusi neizteiksmīgu gļotu kaudzīti, ko spieda pie zemes šīs pasaules smagums. Varbūt nebija pareizi viņu tagad traucēt? Džinam, tāpat kā cilvēkiem, taču pienācās atpūta.

Zvani turpināja zvanīt. Tā bija savāda skaņa skaidra un dzidra kā kristāls, nevis zema un dunoša kā pilsētas zvanu skaņa. Un, ja tā labi ieklausījās, tie nebija atsevišķi zvana sitieni, bet pastāvīga vibrācija, kas likās attāla, tikko sadzir­dama. Viņa mēģināja to it kā notvert. Vispirms tā šķita izdzies­tam, tad ieskanējās skaļāk, bet, par spīti pūlēm, viņa joprojām nespēja noteikt tā dabu. Tā pagaisa un sajaucās ar asiņu pulsēšanu, elpas vilcieniem un drēbju švīkstoņu, krūtīm cilājoties. Meitene mēģināja šo skaņu notvert vēlreiz. Likās, ka tā ir virs galvas, tikai ļoti, ļoti tālu. Viņa centās to sadzirdēt, vēloties, kaut varētu piekļūt tai tuvāk. Mēģināja izslēgt no dzirdes visas pārējās skaņas. Šīs pūles atmaksājās sākumā lēnāk un tad straujāk zvanīšana kļuva skaidrāka un skaļāka. Un tad palika tikai viņa un skaņa. Izklausījās, it kā pirms saplīšanas trīcētu ļoti vērtīgs kristāls. Tas likās ļoti tuvu.

Vai tas bija arī redzams? Kitija atvēra acis.

Un ieraudzīja, ka viņai visapkārt lido akmens grīdas, sie­nas un bluķi, tie savienojās un atkal pašķīrās, izliecās arkās un pazuda. Starp tiem bija kāpnes, atvērtas durvis un logi, viņa traucās tiem cauri lielā ātrumā, tomēr tas viss šķita ne­reāls. Palūkojusies lejup, viņa ieraudzīja meitenes ķermeni, kas bija saritinājies kā kaķēns. Pārējās figūras bija nekustīgas, kā akmenī cirstas sievietes un vīrieši stāvot kopā bariņos, citi guļam uz grīdas, it kā būtu miruši. Tiem apkārt stāvēja būtnes bez skaidra veidola tie nebija cilvēcīgi, bet arī nebija līdzīgi nekam citam. Meitene nespēja noteikt to dabu katrs šķita citāds nekā iepriekšējais. Vēl zemāk viņa redzēja jaunekli, kas it kā bija sastindzis skrējienā, galvu pagriezis, bet aiz viņa atradās kustīga figūra vīrs ar nazi rokā un zābakiem kājās. Un viņiem apkārt nenosakāmas formas būtnes…

Kitiju tas viss intriģēja, bet ne tik ļoti kā kaut kas cits. Zvanī­šana kļuva arvien skaļāka, tā likās ļoti tuvu. Viņa koncentrējās, un, pašai par pārsteigumu, akmens sienas un gaiteņi pēkšņi pazuda, it kā izkusa visos virzienos. Sākumā tie bija skaidri saredzami, tad izplūda un beigās pazuda pavisam.