Ptolemaja vārti

Kitija juta strauju kustību visās pusēs. Tā nebija fiziska sajūta, jo viņai nebija ķermeņa, bet nojausma. Meitene pamanīja, ka no visām četrām pusēm viņu ieskauj sienas tās slējās augstu virs galvas, dziļi lejā un tālu uz visām pusēm. Viena bija tumša un cieta un draudēja Kitiju ar savu svaru nospiest. Nākamā bija šķidra kā ūdens, kas draudēja viņu aizskalot. Trešā siena mei­tenei tuvojās ar viesuļa spēku. Ceturtā bija liesmojoša uguns. Bet tās visas slējās pār viņu tikai mirkli un tad atkal pašķīrās. Kitija izgāja cauri vārtiem un nonāca otrajā pusē.

28 kitija

Tas, ka Kitija spēja uz visu notiekošo palūkoties no malas, nevis uztvert sevi kā bezspēcīgu lelli citu enerģiju varā, palī­dzēja viņai nesajukt prātā. Bezķermeniskā sajūta viņai likās tikai sapnis, un meitenes galvenais dzinulis bija ziņkārība.

Viņa juta, ka atrodas nebeidzamas, mainīgas kustības vir­puli, ka ir daļa no tā, kam nav ne sākuma, ne gala, kur nav nekā stabila un nemainīga. Tas bija kā nebeidzams krāsu, gaismu un faktūru juceklis, kas parādījās un atkal pazuda, mainījās, lai gan tas neizskatījās gaisīgs kā gāze, šķidrs kā ūdens vai sīrups. Ja vajadzētu teikt precīzāk, tas bija abu savienojums, kurā pel­dēja dažādu matēriju daļas.

Nebija iespējams noteikt nedz mērogu, nedz virzienu, te nebija arī laika izjūtas tā kā viss plūda un mainījās, nekad neatkārtojoties, tad šādi lielumi šķita pilnībā bezjēdzīgi. Kitijai tas nebija svarīgi, un viņa sāka uztraukties tikai brīdī, kad gri­bēja saskatīt sevi šajā vidē. Viņa neredzēja nevienu fiksētu pun­ktu, ko varētu saukt par savu, likās, ka viņa atrodas vairākās vietās vienlaikus, vērojot apkārtni viļņojamies un parādamies no dažādiem redzesleņķiem. Tas lika zaudēt orientāciju.

Meitene mēģināja ievērot kādu noteiktu krāsu un sekot tai, bet tas bija vēl grūtāk nekā izsekot vēja nestas lapas lidojumam. Tiklīdz krāsa parādījās, tā izplūda, sajaucās ar citām un vairs nebija tā pati. Kitijai apreiba galva.

Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka Kitija pamanīja šajā vir­pulī griežamies citas būtnes, tās virpuļoja un palidoja garām tik strauji, ka nebija iespējams tām izsekot, likās, ka tās parā­dās un izzūd kā izslēgta un ieslēgta elektrība. Viņa mēģināja saprast, kas tie tādi bija, bet kustība bija pārāk strauja. Tas lika meitenei justies slikti. Viņai likās, ka šie garām slīdošie tēli būtu varējuši viņai pavēstīt kaut ko svarīgu.

Pēc nenosakāma laika sprīža Kitija atcerējās, ka bija ieradu­sies šurp ar noteiktu nolūku, lai gan tagad nespēja to atcerēties. Viņa nevēlējās neko darīt, gribēja palikt turpat, kur bija, šo riņ­ķojošo gaismu ieskauta. Tomēr kaut kas šajā nemitīgi mainīgajā juceklī lika viņai justies nepatīkami, vēlēties no tā visa nošķir­ties. Viņa vēlējās te ieviest nedaudz kārtības un saliedētības. Bet ko gan viņa varēja iesākt, ja neizjūta pati sevi kā vienotu veselumu?

Viņa izlēma doties uz sarkanbrūni oranžu krāsu virpuli nenosakāmā attālumā. Pašai par pārsteigumu, viņa tiešām pakustējās, tomēr dažādos virzienos. Kad meitene atkal spēja koncentrēties, sarkanbrūnais krāsas plankums nebija nācis ne par matu tuvāk. Viņa mēģināja vairākas reizes, bet iznākums bija tieši tāds pats. Viņas kustības bija mainīgas un nenoteiktas, nebija iespējams tās kaut kur virzīt.

Kitija pirmo reizi patiešām sajuta bailes. Viņa saskatīja gaismu vidū mutuļojam vairākus melnus plankumus, un tajos kustējās senu baiļu atbalsis bailes no nebūtības un vientulības nekurienes vidū.

Nebūs labi, Kitija domāja. Man vajadzīgs ķermenis.

Ar pieaugošu nepatiku viņa vēroja visapkārt plūstošās krāsas un formas, tēlus, kas iemirdzējās te tuvāk, te tālāk, gaismas uzplaiksnījumus, nejēdzīgas krāsu pārejas. Pēkšņi viņas uzma­nību piesaistīja jautri virpuļojošs zilganzaļš ritenis.

Stāvi! viņa nikni nodomāja.

Varbūt tās bija tikai viņas iedomas, vai varbūt daļa riteņa bija atdalījusies no pārējā, uz mirkli apstājoties? Kustība bija tik strauja, ka meitene nespēja pateikt.

Kitija pamanīja vēl vienu brīvi klejojošu malduguni. Viņa pavēlēja tai apstāties un tuvoties. Rezultāti bija nekavējoši un pārsteidzoši: paliels matērijas gabals atdalījās no pārējās burz­mas un savijās tādā kā bezkrāsainā un stiklainā papardes lapā. Kad meitene atslābināja uzmanību, tā atkal atvijās un pazuda kopējā mirgā.

Meitene mēģināja vēlreiz, šoreiz pavēlot matērijas gabalam izveidot kaut ko kompaktāku. Tas izdevās, un, pieliekot vēl lie­lākas pūles, viņa izveidoja no šīs masas kaut ko līdzīgu kubam ar nevienādām malām. Bet, tiklīdz viņa atslābinājās, kubs izkusa un pazuda.

Apkārtējās vides spēja pieņemt jebkuru formu Kitijai atgā­dināja kaut ko iepriekš redzētu. Kas tas bija? Ar zināmām grū­tībām viņa atcerējās džinu Bartimaju un viņa mainīgo formu. Ierodoties uz Zemes, viņam bija jāpieņem kāds noteikts veidols; te bija ļoti daudz izvēles iespēju. Varbūt tagad, kad viņi atradās mainītās lomās, Kitijai bija jāmēģina darīt to pašu.

Meitene izdomāja, ka varētu piešķirt sev formu. Un pēkšņi atcerējās arī, kāpēc bija šeit ieradusies. Viņai bija jāsameklē Bartimajs.