Ptolemaja vārti

Algotnis steidzās viņam pakaļ, seju dusmās saviebis. Likās, ka viņš iet bez steigas, bet gaiss ap vīrieša zābakiem pulsēja un vibrēja. Viens viņa solis bija parasta cilvēka triju soļu garumā, un drīz vien viņš jau atradās Netenjelam aiz muguras. Viņš pacēla nazi dūrienam. Netenjels iekliedzās un metās sānis.

No gaiteņa sienas parādījās pelēka ēna, tā kustējās klusi kā dūmi un apvijās algotnim ap vidu, sniedzoties ar roku viņam pie rīkles. Algotnis pagriezās, pacēla nazi un dūra. Pelēkā ēna novaidējās, bet tvērienu neatlaida. No tās izplūda zils staro­jums, kas ietvēra bārdaino vīru, viņš noklepojās un nospļā­vās. No sienām un glūdas pacēlās vēl citas ēnas, apķērās ap algotņa zābakiem un biksēm, tvērās pie mēteļa. Algotnis dūra pa labi un kreisi, tad piesita papēdi, un septiņjūdžu zābaki aiznesa viņu prom pa gaiteni. Bet zilā dūmaka no viņa neat­laidās, ēnas turējās, piesūkušās kā dēles, un parādījās arvien jaunas.

Netenjels atspiedās pret sienu. Viņš, protams, zināja, ka vaina ir zābakos to aura bija iedarbinājusi lamatas, tiklīdz algotnis bija pārkāpis līniju. Ēnas bija metušās virsū maģisko priekš­metu īpašniekam. Nelaime tikai tā, ka tas bija maģisks uzbru­kums un kā Netenjels zināja no rūgtās pieredzes šī vīra pre­tošanās spējas bija neiedomājamas.

Tomēr šis starpgadījums deva Netenjelam iespēju atrauties. Dārgumu glabātava atradās kaut kur priekšā, tur, kur šobrīd cīnījās algotnis. Netenjelam bija jādodas turp. Viņš satvēra cie­šāk sudraba disku un zagās uz priekšu pa gaiteni, garām neskai­tāmām durvīm un pagriezieniem, tuvāk un tuvāk sadursmes vietai.

Tagad Netenjela ienaidnieku bija apņēmušas tik daudzas ēnas, ka jaunais burvis viņu pat nespēja saskatīt, lielais vīrs bija gandrīz aprakts pelēko stāvu murskulī. Dēmonu svars bija nospiedis viņu uz ceļiem, un Netenjels garāmejot pamanīja viņa seju, piesarkušu no cīņas un zilās miglas. Likās, ka vīrietim jau trūkst elpas, bet viņš joprojām cīnījās. Uz grīdas gluži kā skai­das no ēvelsola klājās dēmonu būtības gabaliņi.

Arī nazis ir sudraba, Netenjels domāja. To viņi nevar izturēt. Agrāk vai vēlāk viņš izlauzīsies brīvībā.

Šī doma bija kā strāvas sitiens. Viņš bija sasniedzis cīņas punktu. Zēns pacēla disku, piespiedās pie sienas un virzījās uz priekšu, nenolaižot acis no dēmoniem. Viņš redzēja, kā viena ēna, pārcirsta uz pusēm, nogāžas zemē. Netenjels vairs nekavē­jās. Laika bija pavisam maz.

Prom pa gaiteni, vēl dziļāk pazemē. Te bija gaiteņa gals un dzelzs durvis ieeja pazemes noliktavā.

Netenjels pieskrēja pie durvīm un palūkojās atpakaļ. No gai­teņa skanēja elsas, nopūtas un necilvēcīgi kliedzieni. Nedomā par algotni! Kas tagad būtu jādara?

Jaunais burvis nopētīja durvis. Šķita, ka tās ir pavisam paras­tas durvis ar lodziņu un parastu rokturi. Nekā vairāk. Vai te varētu būt kādas lamatas? Iespējams, lai gan ierēdnis neko nebija minējis. Zēns zināja, ka dārgumus sargāja buboņu mēris, •bet kas to iedarbināja? Varbūt atlika tikai atvērt durvis…

Netenjela roka kavējās uz roktura. Vai viņam vajadzētu….?

Zēns palūkojās pār plecu. Bija jādabū zizlis, citādi viņam draudēja nāve. Netenjels satvēra rokturi un parāva durvis…

Nekas nenotika. Durvis palika slēgtas.

Netenjels nolamājās. Tātad tās bija aizslēgtas. Viņš lauzīja galvu. Neizskatījās, ka te būtu atslēgas caurums. Ja durvis sar­gāja kāda burvestība, viņam nebija laika, lai to atminētu.

Viņam ienāca prātā dīvaina doma. Zēns vēlreiz nospieda rok­turi, tikai šoreiz nevis pavilka durvis, bet pagrūda.

Durvis atvērās. Netenjels aizturēja elpu.

Viņam pretī nelidoja nekāds mēris. Ieslēdzās gaisma lai­kam griestos bija ieslodzīts kāds velnēns, kura uzdevums bija iedegt gaismu, tiklīdz atvērās durvis. Viss izskatījās tāpat kā pirms divām dienām marmora paaugstinājums telpas centrā, piekrauts ar dārgumiem. Citādi istaba bija tukša. Visapkārt marmora paaugstinājumam stiepās olīvzaļas grīdas plāksnes.

Netenjels paberzēja zodu. Visticamāk, ka buboņu mēris pacelsies no zaļajām plāksnēm, tiklīdz tām uzkāps, un viņš pāris sekunžu laikā būs pagalam. Nepatīkama doma. Bet kā lai tiek tām garām? Grīdas plāksnes bija pārāk plašā lokā, lai tām pārlēktu vai pārkāptu, un viņš neprata lidot…

Zēnu sagrāba neizlēmība. Viņš nevarēja doties atpakaļ situācija bija pārāk briesmīga, turklāt Kitija paļāvās uz viņu. Bet ieiet šajā istabā nozīmēja nāvi, viņam nebija nekādu aizsarg­līdzekļu ne vairoga, ne burvestību…

Jaunais burvis nenolaida acis no marmora paaugstinājuma. Uz tā stāvēja nefrīta akmens zelta ietvarā, zelta ķēdītē. Samar­kandas amulets. Netenjels ļoti labi zināja, uz ko tas ir spējīgs. Viņš bija redzējis, kā tā spēks atvairīja Ramutru; tātad tas tiktu galā arī ar buboņu mēri. Ja nu viņš skrietu, cik spēka…?

Viņš iekoda lūpā. Nē, attālums līdz amuletam bija pārāk liels. Viņš nesasniegs amuletu pirms…

Lai gan gaitenis joprojām bija kluss, Netenjels sajuta skaustā dīvainu kņudēšanu un pagriezās. Skats, kas tur pavērās, lika vēderam sagriezties un ceļiem saļimt.