Ptolemaja vārti

Es jau vairākus izmēģināju! Vienīgais, kas spēja pastāvēt, bija bumba, bet likās, ka tas viņus saniknoja.

Mēs neesam nikni. Vai es tev šķietu nikns ?

Kitija pamanīja tālumā kādu mirgojošu attēlu. Tā bija stalta, tumšādaina sieviete, kam mugurā bija balta kleita un apmet­nis. Viņa sēdēja marmora tronī. Skaistā seja bija nopietna un skumja.

Nē, Kitija nodomāja. Bet tu esi citāds.

Tev nebija jāskatās uz šo sievieti. Tas neesmu es, tās ir tikai atmiņas. Es esmu tev visapkārt. Mēs esam visapkārt. Šeit ir citi noteikumi nekā otrpus Vārtiem. Šeit starp gariem nav ■nekādu robežu. Mēs visi esam viens. Un tagad tajā ietilpsti ari tu.

Meitenei visapkārt uzvijās dažādu krāsu un formu pavedieni, gluži kā Jaungada konfeti. Sievietes tēls pazuda, bet parādī­jās citi. Kitija redzēja katru tēlu tā, it kā tas būtu divpadsmit reižu pavairots, it kā viņa lūkotos uz to ar mušas acīm, bet tad saprata, ka nejau tēli daudzkāršojās, bet gan viņa pati.

Tas man diez ko nepatīk, viņa prātoja.

Šie tēli ir atmiņas dažas no tām varbūt ir tavas. Zinu, ka ir pagrūti pie tā visa pierast. Arī Ptolemajs sākumā bija apmulsis, bet viņš jutās daudz drošāk, kad bija izveidojis sev formu. Tas bija ļoti prasmīgs viņa paša zemes veidola atspulgs. Varbūt tu arī pamēģināsi vēlreiz ?

Es varu izveidot bumbu.

Es netaisos sarunāties ar bumbu! Vai tev patiešām vairs nav ne kripatiņas pašpārliecinātības ?

Kitija sakopoja gribu un pavēlēja apkārtējai masai. Tāpat kā iepriekš viņai izdevās atveidot ko tādu, kas attāli atgādināja cilvēka aprises. Tam bija liela, apaļa galva, garš, tievs ķermenis, kas beidzās ar kaut ko tādu, kas izskatījās pēc plandošiem svār­kiem. Vēl viņas tēlam bija divas tievas rokas un resnas kājas. Tas izskatījās pagalam neveikls.

Pāris apkārtējās matērijas taustekļu ar interesi pievirzījās tuvāk.

Kas tas tāds ?

Roka.

Ak tā. Labi. Hmm… Vai tu tiešām iedomājies sevi šādi, Kitij? Mums vajadzētu nopietni parunāt par pašnovērtējumu. Varu dot tev pirmo pieturas punktu: patiesībā tavas kājas nav tik resnas. Vismaz ne pie potītēm.

Tomēr tas ir labākais, ko spēju izveidot, Kitija nodomāja.

Vismaz piešķir sev seju un papūlies, lai tā būtu skaista!

Kitijai izdevās izveidot divas mazas cūkas ačeles, garu raga­nas degunu un nedabiskā smaidā saviebtu muti.

Nu, tu noteikti neesi Leonardo.

Tālumā uzmirdzēja neaicināts tēls bārdains vīrs, atspiedies pret sienu.

Būtu jauki, ja man būtu vēl kas cits, uz ko palūkoties, izņemot visu šo JUCEKLI, Kitija nikni nodomāja. Ļoti piepūloties, viņai izdevās pamāt ar ļodzīgo roku.

Daži matērijas virpuļi šausmās atkāpās.

Jūs, cilvēki, esat tik pretrunīgi! Jūs apgalvojat, ka mīlat sta­bilitāti un kārtību, bet kas gan ir Zeme, ja ne viens liels jucek­lis ? Kur vien skaties, haoss, vardarbība, šķelšanās un nesaska­ņas! TE ir daudz mierīgāk. Varbūt es tomēr varu tev palīdzēt. Padarīt visu vienkāršāku. Pamēģini saglabāt kontroli pār savu piemīlīgo ķermeni. Ja tam nokritīs rokas, tas vairs nebūs tik perfekts.

Kitija vēroja, kā apkārtne mainās. Mirdzošie gaismas stari izpletās, saliedējās plānos, rituļi un virtenes izstiepās, izveidoja kolonnas un stūrus. Vienā mirklī ap viņas dīvaino ķermeni bija izveidojusies tāda kā istaba stikla grīda, visos stūros četrkan­taini pīlāri, un aiz tiem kāpnes, kas veda lejup. Virs galvas bija vienkāršs, plakans jumts, arī caurspīdīgs. Bet virs jumta, zem stikla grīdas un viņpus pīlāriem turpināja virpuļot Citas pasau­les nenoteiktība.

Šīs fiziskās pasaules ilūzijas lika Kitijai izjust vēl lielākas bai­les no apkārtējā. Viņas atveids sarāvās pašā istabas centrā, pēc iespējas tālāk no malām.

Nu, kā jūties tagad?

Labāk. Bet kur tu pats esi?

Šeit. Tev nav mani jāredz.

Jā, bet es gribētu.

Labi, lai notiek. Laikam jau man jābūt viesmīlīgajam saim­niekam.

No pīlāru aizsega zāles tālākajā galā parādījās neliela figūra zēns ar mūžam jauneklīgu seju. Jau uz Zemes viņš bija pievil­cīgs, turpretī šeit neaprakstāmi skaists. Seja izstaroja mieru, āda zaigoja un likās gaismas caurstrāvota. Viņš klusi pienāca pie Kitijas grīļīgās figūras.

* Paldies, Kitija nikni nodomāja. Tas nudien man liek justies labāk.

Tas īstenībā neesmu es, tāpat kā tā neesi tu. Patiesībā tu tikpat daudz esi šī tēla daļa kā es. Citā pasaulē nepastāv dalījums.

Pirms tavas ierašanās es tā nejutos. Viņi teica, ka es te neesmu gaidīta, ka es esmu kā vaļēja brūce.

Tikai tāpēc, ka tu mēģini mums uzspiest kārtību, bet kār­tība nozīmē ierobežojumus. Te nevajadzētu būt nekādām robe­žām. Vai tā ir lempīga figūra ar lielu galvu, peldoša bumba vai tāda māja kā šī, viņš nevērīgi pavicināja roku, tas ir svešs šai pasaulei un nevar pastāvēt. Mums ir nepanesami tikt ierobe­žotiem.

Zēns atkāpās un palūkojās uz gaismām, kas joņoja otrpus pīlāriem. Kitija klumzāja viņam pakaļ.

Bartimaj…