Ptolemaja vārti

Vārdi, vārdi, vārdi! Tie ir vissliktākie no visiem, lielākais lāsts. Katrs vārds ir verdzības aizsākums. Šeit mēs visi esam kā viens, mums nav vārdu. Bet ko dara burvji? Viņi ietiecas Citā pasaulē ar saviem izsaukšanas buramvārdiem, kas atdala mūs un aizrauj prom. Katrs no mums, atrauts uz Zemi, atdalās no citiem, iegūst savu vārdu un spēku. Un kas notiek tālāk? Mēs izpildām lētus trikus kā cirka mērkaķi, izdabājam savu saim­nieku kaprīzēm, citādi viņi nodara mums sāpes. Pat atgriezušies šeit, mēs nekad neesam drošībā. Kad mūsu vārds ir uzzināts, mūs var izsaukt atkal un atkal, līdz mūsu būtība iet bojā.

Viņš pagriezās un uzlika roku Kitijas attēlam uz galvas.

Tevi uztrauc tas, ka šeit viss ir tik ļoti saistīts, ka tu lab­prāt piekeries tikai neapvainojies! kaut kādam briesmīgam atveidam, nevis vienkārši ļaujies kopējam plūdumam. Mums, gluži pretēji, tieši Zemes dzīve ir nepanesama. Pēkšņi mēs tiekam atrauti no šī mierīgā plūduma, atstāti vieni paši un viegli ievai­nojami strikti definētā pasaulē. Nelielu mierinājumu sagādā formas maiņa, bet tas nenovērš sāpes pavisam. Nav nekāds brī­nums, ka daži no mums tādēļ kļūst neprātīgi.

Kitija nemaz neklausījās. Viņai tā nepatika savs atveids, ka visu šo laiku meitene bija pamazām centusies to uzlabot, sama­zinot galvas izmērus un padarot apaļīgāku torsu. Meitenei bija izdevies nedaudz saīsināt degunu un padarīt lūpas mazāk atkarenas. Jā, tas izskatījās daudz labāk.

Zēns pārgrieza acis.

Tieši to jau es gribēju teikt! Tu nespēj atra uties no domas, ka šis tēls kaut kādā ziņā esi tu pati. Tā taču ir tikai lelle! Liec to mierā!

Kitija pārtrauca pūlēties piešķirt radījumam matus. Viņa pievērsās skaistajam zēnam, kura seja pēkšņi bija nopietna.

Kāpēc tu esi ieradusies, Kitij?

Jo tā rīkojās Ptolemajs. Es gribēju pierādīt, ka uzticos tev. Tu teici, ka pēc tam, kad viņš to bija izdarījis, tu biji ar mieru viņam kalpot. Man nav vajadzīgs kalps, bet gan palīgs. Tieši tāpēc es ierados.

Zēna acis bija kā melni, zvaigžņoti kristāli.

Kādu palīdzību tu vēlies ?

Tu zini. Tie dēm… gari ir izlauzušies brīvībā. Viņi grib uzbrukt Londonai un nogalināt cilvēkus.

Vai tad viņi to vēl nav izdarījuši ? zēns ikdienišķi apvaicājās. Atļaušos piebilst, ka viņi laikam zaudē asumu.

Neesi nežēlīgs! Kitijas tēls sašutumā sašūpoja rokas virs gal­vas un aizšļūca prom pa zāli. Zēns pārsteigumā atkāpās. Lielākā daļa Londonas iedzīvotāju ir nevainīgi! Viņiem burvji nepatīk tāpat kā jums! Es tevi lūdzu viņu dēļ, Bartimaj! Tieši viņi cietīs, kad Nūda palaidīs savu armiju Londonas ielās!

Zēns skumji pamāja.

Fakvarls un Nūda ir slimi. Tā ar dažiem notiek, kad tie tiek izsaukti pārāk daudz reižu. Verdzība mās samaitā. Mēs kļūstam brutāli, nejūtīgi un atriebīgi. Mēs vairāk domājam par cieša­nām, ko mums sagādājusi jūsu pasaule, nekā par šīs pasaules priekiem un brīnumiem. Grūti noticēt, bet tā ir taisnība.

Kitija palūkojās uz nebeidzamo gaismu un krāsu virpuli vis­apkārt.

Ko jūs šeit darāt ? viņa beidzot jautāja. , Runa nav par darīšanu, bet par būšanu. Nemaz neceri, ka tu to sapratīsi tu esi cilvēks, un cilvēki saredz tikai virsslāni, tur­klāt vēlas visam uzspiest savu kārtību. Arī Fakvarlu un Nūdu ir samulsinājusi jūsu pasaule. Viņi sevi saredz tikai naida kon­tekstā, viņu naids ir tik stiprs, ka viņi vēlas no tā atbrīvoties, īstenojot atriebi. Patiesībā tas liecina par jūsu pasaules vērtību galējo sabrukumu. Klau, tev arvien labāk izdodas kustināt to lelli…

Aizsargāta no Citas pasaules nemitīgās enerģijas plūsmas, Kitija spēja vienkāršāk pārvietot savu tēlu. Tas paspēra pāris soļu Bartimaja virzienā, kustinot rokas un paklanoties, it kā pateiktos par aplausiem. Zēns atzinīgi pamāja.

Nu jau drīz sāks izskatīties pēc tevis.

Kitija neņēma šo piezīmi vērā. Savādais tēls apstājās zēnam blakus.

Es esmu izdarījusi to pašu, ko Prolemajs, viņa domāja. Esmu pierādījusi tev savu uzticību. Tu atbildēji uz manu saucienu. Tagad man nepieciešama tava palīdzība, lai apturētu tos dēm… Nūdu un Fakvarlu.

Zēns pasmaidīja.

Tavs upuris ir patiešām liels, un Ptolemaja piemiņas vārdā es to labprāt atlīdzinātu. Bet pirms tam mums jāatrisina divas problēmas. Pirmkārt, tev mani jāizsauc atpakaļ uz Zemi, bet tas vairs nebūs tavos spēkos.

Kāpēc ? Kitija nesaprata. Zēns uz viņu lūkojās laipni, gandrīz ar žēlumu. Tas viņu uztrauca. Kāpēc?

Otrā problēma, zēns turpināja, ir mans vājums. Es šeit vēl neesmu pietiekami ilgi, lai būtu atjaunojis spēkus, un Fakvar­lam nemaz nerunājot par Nūdu vienā kājas pirkstā ir vairāk spēka nekā man. Es atsakos iesaistīties kalpībā, kas man būtu nāvējoša. Atvaino, bet to es nedarīšu.

Tā nebūs verdzība! Es jau tev teicu. Lelle pastiepa pret zēnu rokas.

Bet man tā būs nāvējoša.

Kitijas vadītā lelle nolaida rokas. Un ja nu mums būtu ziz­lis?

Gledstona zizlis? Kā? Un kas to izmantotu? Tu to nespētu.

Netenjels šobrīd mēģina to dabūt.