Ptolemaja vārti

Ar nazi rokās algotnim bija izdevies tikt vaļā gandrīz no visiem gariem, izņemot vienu, kas joprojām turējās viņam ap vidu. Pārējie gulēja zemē. No sienām un grīdas joprojām pacēlās jaunas ēnas, viena no tām raidīja algotņa virzienā zilu pulsā­ciju, kas trieca vīrieti pret sienu, bet nespēja nogāzt no kājām. Nepievēršot nekādu uzmanību ēnai, kas bija apķērusies viņam ap kaklu un mēģināja žņaugt, algotnis nokratīja no kājām vis­pirms vienu, tad otru zābaku. Tie nogāzās uz akmeņiem.

Vīrietis devās prom no zābakiem, un ēnas vairs nelikās inte­resējamies par viņu. Tās sapulcējās ap zābakiem, apošņājot tos un aptaustot ar garajiem pirkstiem. Arī ēna, kas bija apķērusies viņam ap kaklu, atlaida tvērienu. Bārdainais vīrs nokratīja to no muguras un ar sudraba nazi pāršķēla uz pusēm. Tagad tā bija tikai pelēka masa uz grīdas.

Kamēr Netenjels lūkojās uz viņu, algotnis devās uz dārgumu glabātavas pusi. Viņš nāca lēni, bet nepielūdzami. Vīrieša apmet­nis bija saplēsts, kājās zeķes. Likās, ka ēnu uzbrukums bija viņu nogurdinājis seja pauda nogurumu, viņš kliboja un klepoja.

Netenjels stāvēja durvīs, ar vienu kāju jau pāri slieksnim. Domas viņa galvā joņoja no zaļajām akmens plāksnēm līdz algotnim. Viņam no bailēm gandrīz kļuva slikti. Nebija atlicis nekas cits kā izvēlēties nāvi.

Jaunais burvis mēģināja nomierināties. Nāve bija neizbē­gama. Algotņa seja pauda, ka nāve no viņa rokas būs sāpīga. Bet otra…

Amuleta vēsais starojums spīdēja uz marmora paaugstinā­juma, aicinot pie sevis. Tas bija pārāk tālu… Tomēr nāve no buboņu mēra tādā koncentrācijā vismaz būs ātra.

Netenjels izlēma. Viņš atkāpās no noliktavas durvīm, tuvāk algotnim.

Zilās acis ieurbās viņējās. Vīrietis pasmaidīja un pacēla nazi.

Netenjels apcirtās uz papēža un metās uz durvīm. Bārdainais vīrietis dusmās ierēcās, bet zēns tam nepievērsa nekādu uzma­nību. Bija svarīgi uzņemt pēc iespējas lielāku ātrumu, aizlēkt pēc iespējas tālāk…

Pēkšņi viņš sajuta sāpes plecā, iekliedzās, bet neapstājās. Pa atvērtajām durvīm, iekšā istabā, pretī zaļajām akmens plāk­snēm…

Aiz muguras atskanēja soļi un apslāpēta klepošana.

Zēns jau bija pie zaļo akmens plākšņu malas. Viņš lēca, lidoja…

Piezemējās un metās skriet.

Visapkārt, šņākdami kā niknas čūskas, no grīdas pacēlās dzeltenzaļu dūmu mākoņi.

Tur priekšā atradās marmora paaugstinājums ar dārgu­miem. Gledstona zizlis, dārgakmeņiem rotāts cimds, sena vijole, kas notraipīta ar asinīm, kausi, zobeni, šķirstiņi un gobelēni. Netenjels nenolaida acis no Samarkandas amuleta, steidzās uz priekšu, saraujoties pie katra dzeltenzaļā mākoņa pieskāriena.

Zaļā migla ieskāva visu kā biezā plīvurā. Netenjels juta, kā tā dzeļ ādu, dzēlieni kļuva intensīvāki, zēns sajuta sāpes un saoda deguma smaku…

Aiz viņa atskanēja klepus.

Beidzot viņš bija sasniedzis marmora paaugstinājumu. Zēns pastiepa roku, satvēra amuletu, noraujot to no stenda. Viņš lēca, uzkrita uz marmora bluķa un novēlās zemē, nogāžot arī visus dārgumus. Acis dega, viņš tās cieši aizmiedza. Āda sūr­stēja. Viņš sadzirdēja sāpju kliedzienu un tikai pēc tam saprata, ka kliedzējs bijis pats.

Zēns uzlika amuletu kaklā, sajuta tā vēso pieskārienu krū­tīm…

Sāpes bija pazudušas. Āda joprojām sūrstēja, bet tās bija parastas sāpes, nevis mokoša dedzināšana. Visvairāk smeldza brūce plecā. Zēns sadzirdēja savādu sīkšanu un atvēra acis dzeltenzaļie tvaiki tinās viņam apkārt, virpuļoja, mēģināja pie­kļūt ādai, bet to visu sevī iesūca nefrīta akmens amuleta cen­trā.

Netenjels pacēla galvu. Viņš redzēja griestus, marmora paaugstinājumu un buboņu mēra tvaikus. Nekas cits nebija saskatāms.

Kur tad bija palicis…

Pavisam netālu kāds noklepojās.

Netenjels pakustējās. Tas nebija pārāk ātri, bet straujāk viņš nespēja. Sāpes plecā neļāva atbalstīties uz labās rokas, tāpēc viņš atspiedās uz kreisās un lēnām piecēlās.

Otrpus marmora paaugstinājumam stāvēja algotnis, un arī viņu ieskāva mēra mākonis. Viņš turēja rokā nazi un nenolaida acis no Netenjela. Tomēr viņš bija atbalstījies pret marmora bluķi un klepoja pie katra elpas vilciena.

Bārdainais vīrietis iztaisnojās un sāka nākt Netenjela vir­zienā.

Netenjels atkāpās.

Viņa pretinieks kustējās ļoti piesardzīgi, it kā katra kustība sagādātu viņam sāpes. Algotnis nepievērsa uzmanību apkārt mutuļojošajam mērim, kas jau bija noēdis viņa mēteli un tagad plēsa caurumus melnajās drēbēs un zeķēs. Viņš atkāpās no mar­mora bluķa.

Netenjela mugura atdūrās pret sienu. Tālāk vairs nebija, kur iet. Viņa rokas bija tukšas sudraba disks bija nokritis zemē kaut kur pa ceļam. Zēns jutās pavisam neaizsargāts.

Buboņu mēris vēl niknāk uzbruka vīram melnajās drēbēs. Netenjels redzēja viņa sejā pazibam dīvainu grimasi kā šau­bas vai sāpes. Vai pretošanās spējas sāka zust? Viņam jau bija jātiek galā ar dēmonu uzbrukumu gaitenī, un tagad arī mēris… Vai tiešām pretinieka seja mainīja krāsu? Vai tā nebija mazliet dzeltenīga, vai neparādījās rētas?

Algotnis nepielūdzami tuvojās, zilo acu skatiens bija caur­urbjošs.