Ptolemaja vārti

Bailes pagaisa, tagad viņa bija apņēmības pilna. Meitene ķērās pie darba, lai izveidotu sev ķermeni.

Diemžēl to bija vieglāk nolemt nekā izdarīt. Liekot lietā gri­basspēku, viņai izdevās no kāda lidojoša matērijas gabala izvei­dot kaut ko līdzīgu cilvēka ķermenim. Tam bija balonam līdzīga galva, resns vēders un četri nevienādi locekļi, turklāt tas bija caurspīdīgs un tajā atspoguļojās garām slīdošās krāsas. Bet, kad Kitija mēģināja šo marioneti padarīt saturīgāku, viņa saprata, ka nespēj koncentrēties uz visu vienlaikus. Kamēr viņa mēģi­nāja izstiept kājas vienā līmenī, galva noliecās un izplūda kā sviests saulē, kad viņa steidzās atkal nostādīt vietā galvu un izveidot seju, kājas saļima. Tā tas turpinājās, līdz vairāki labi domāti uzlabojumi beidzot bija pilnīgi sabojājuši figūru un tā izskatījās pēc balona ar kniepadatas galviņu. Kitija to nepatikā noskatīja.

Turklāt to bija ļoti grūti izkustināt. Lai gan viņa spēja figūru pakustināt uz priekšu un atpakaļ tā lidoja plūstošo enerģiju straumē kā putnēns stiprā vējā -, Kitija nespēja pakustināt atsevišķi katru roku vai kāju. Kamēr viņa centās to izdarīt, ķer­menis palēnām aizpeldēja no ekstremitātēm kā dzija no vārpstiņas. Pēc kāda laika Kitija atmeta ar roku un ļāva figūrai izšķīst.

Par spīti neveiksmei, viņa bija sajūsmā par pašu ideju un tūlīt pat ķērās pie jauna darba. Kitija izmēģināja dažādas citas for­mas, mēģinot tās vadīt. Figūrai, kas sastāvēja no stabiņiem un atgādināja bērna zīmējumu, bija mazāk matērijas, un to varēja pasargāt no izjukšanas. Bet dažādās spēcīgās enerģijas, kas strā­voja apkārt, lika šai būtnei saliekties pie katra soļa. Nākamā, kas izskatījās pēc desas luņķa, bija stabilāka, bet neglīta. Trešā, vienkārša bumba, bija visstiprākā un vieglāk vadāmā, un ar to viņa aizceļoja diezgan tālu, mierīgi peldot apkārtējā juceklī.

Ir vajadzīga vienota forma, Kitija domāja. Lode ir laba. Tā nozīmē kārtību.

Formai bija zināma ietekme uz apkārtni, jo Kitija drīz vien pamanīja izmaiņas vidē, pa kuru bumba lidoja. Līdz šim krāsu laukumi, mirdzošās gaismas, nepastāvīgie tēli bija neitrāli un lidoja, kur tiem ienāca prātā. Bet tagad it kā justu noteiktību, ar kādu Kitija uzturēja lodes formu, likās, ka tie pamanījuši viņas klātbūtni. Viņa to sajuta virpuļu kustībā. Apkārtējā vide sāka mainīt virzienu enerģijas murskuļi pielidoja tuvāk lodei un atkal attālinājās. Tas notika ik pa brīdim, turklāt arvien vai­rāk vītņu, riteņu un apļu tuvojās arvien straujāk un noteiktāk. Likās, ka visi ir ieinteresēti, bet tā bija nepatīkama interese, tāda kā haizivīm par peldētāju, un Kitija sajutās neomulīgi. Viņa palēnināja bumbas lidojumu un ar gribas piepūli pavēlēja tai lidot virsū ziņkārīgajām formām. Paturot bumbu kā centru, viņa lidoja virsū tuvākajām vītnēm un vijumiem, liekot tiem izšķīst un pazust.

Tomēr pārsvars ilgi nebija viņas pusē. Tiklīdz Kitija grasījās paslavēt sevi par spēcīgu gājienu, pēkšņi kāda stiklaina spirāle pastiepās no kopējās masas gluži kā amēbas tausteklis un izkoda lodei sānā lielu caurumu. Kad Kitija metās to labot, parādījās nākamais uzbrucējs un izplēsa gabalu matērijas no otras puses. Meitene izmisīgi atgaiņājās. Visa apkārtējā matērija trīcēja un pulsēja. Gaismas zibēja. Kitija beidzot sajuta īstas bailes.

Bartimaj, viņa domāja. Kur tu esi?

Likās, šim vārdam ir ietekme uz apkārtējo vidi. Pēkšņi uzmirgoja un pazuda vesela tēlu lavīna, un tie bija spēcīgāki un paliekošāki nekā visi pārējie. Pāris no tiem pakavējās tik ilgi, lai meitene saskatītu detaļas figūras, sejas, debesu atspulgu, kādu ēku, jumtu, ko balsta kolonnas. Tās bija cilvēku figūras, bet tām mugurā bija nekad neredzētas drēbes. Garām slīdošie tēli Kitijai atgādināja pagātnes notikumus, sen aizmirstas atmi­ņas. Tomēr tās nebija viņas atmiņas.

It kā atbildot uz šo domu, no apkārtnes uzpeldēja kāds tēls, kas uzkavējās. Tas bija redzams kā caur saplēstu kameras lēcu, tomēr pietiekami skaidrs: viņas vecāki, kas roku rokā stāvēja blakus. Kitija vēroja, kā māte paceļ roku un pamāj.

Kitij! Atgriezies pie mums!

Ejiet prom… Kitija niknumā un satraukumā atrāvās. Tas noteikti bija šīs pasaules triks, bet tik un tā nelika viņai jus­ties labāk. Koncentrēšanās spējas bija iedragātas, kontrole pār bumbu un apkārtni vājinājās. Bumba sakritās, tai no visām pusēm tuvojās matērijas vijumi.

Kitij, mēs tevi mīlam.

Pazūdiet! Viņa atkal atsita staipīgās vītnes. Tēva un mātes tēli izgaisa. Kitija apņēmīgi piešķīra savai lodei iepriekšējo izskatu. Viņa bija no tās atkarīga, lai definētu sevi, lai saglabātu kaut mazāko kontroli. Viņa baidījās to pazaudēt.

Parādījās vēl citi tēli, un visi kustējās pārāk strauji, lai varētu tos atšķirt. Daži šķita nepazīstami, citi kaut kur redzēti un izsauca zaudējuma un sāpju pilnas atmiņas. Gaismas uzmir­dzēja, tālumā parādījās vēl viens tēls vecs vīrs, kas balstījās uz spieķa. Viņam aiz muguras traucās melna tumsa.

Kitij, palīdzi! Tas dzenas man pakaļ!

Spalvaskāta kungs…