Ptolemaja vārti

Pentakls bija vienkāršs, tāds, kādu viņa bieži bija zīmējusi pie Butona kunga, parastā piecstaru zvaigzne, divkāršais aplis, latīniskie vārdi. Tas bija uzzīmēts uz paaugstinājuma un atbil­stoši istabas izmēriem nebija pārāk liels. Meitene pārmeklēja istabu un atrada darbagalda atvilktnē arī pārējos Izsaukšanai vajadzīgos rīkus. Tur bija krīts, pildspalva un papīrs, sveces, šķiltavas un trauki ar dažādām zālītēm. Tieši zālītes viņai bija vajadzīgas. Viņa tās savāca un uzmanīgi sarindoja ap ārējo apli.

Kaut kur netālu atskanēja skaļš sprādziens. Kitija nervozi salēcās, sirdij krūtīs sitoties, un palūkojās uz durvīm…

Koncentrējies! Kas īsti bija jādara?

Mandrāka nē, Netenjela atstāsts par Apokrifu bija ātrs un grūti izprotams, bet Kitija, strādājot ar Butona kungu, pie šāda runas stila bija pieradusi, un viņas atmiņa bija labi uztrenēta.

Tātad… parasts pentakls bez svecēm. Viss kārtībā.

Viņai vajadzēja aizsargāt savu ķermeni, un tam bija domātas kaltētās zālītes un dzelzs. Kitija izņēma no atvilktnes rozma­rīnu, asinszāli un pīlādža zarus, sajauca kopā un pēc tam izbēra kaudzītēs pentakla iekšpusē. Dzelzi sadabūt bija grūtāk. Mei­tene velti lūkojās apkārt. Varbūt vajadzēs iztikt bez…

Atslēga. Vai tā bija no dzelzs? Kitijai nebija ne jausmas. Ja bija, tā viņu pasargās. Ja ne, nenodarīs nekā ļauna. Viņa izņēma atslēgu no slēdzenes.

Kas vēl? Jā… Netenjels bija kaut ko teicis par apļa salaušanu. Tā bija simboliska rīcība, lai pēc tam ļautu burvim atgriez­ties ķermenī. Nu, to viņa varēja izdarīt. Meitene noliecās un ar atslēgu izkasīja caurumu uzzīmētajā krāsas aplī. Tagad tas vairs nederēja parastai Izsaukšanai. Bet to jau arī Kitija nemaz negribēja.

Viņa piecēlās kājās. Darīts. Citi priekšdarbi nebija nepiecie­šami.

Vēl tikai vajadzēja padomāt par savām ērtībām. Uz krēsla stāvēja vecs, nodriskāts spilvens, kuru viņa nolika pentaklā, lai būtu kur atbalstīt galvu.

Aiz galda pie sienas karājās spogulis. Meitene pameta skatu tajā un sastinga.

Bija pagājis krietns laiciņš, kopš viņa nebija skatījusies spo­gulī, meitene pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. Tur nu viņa stāvēja biezi, tumši mati un tumšas, dziļi iegrimušas acis, zob­galīgā smīnā savilktas lūpas un zilums virs vienas acs. Jā, viņa jutās mazliet nogurusi, bet joprojām jauna un spēcīga.

Un ja nu viņai izdosies? Burvji, kas mēģināja sekot Ptolemaja piemēram, gandrīz vienmēr bija ņēmuši sliktu galu. Butona kungs nebija izteicies precīzi, bet devis mājienus par neprātu un sakropļojumiem. Kitija zināja, ka arī pats Ptolemajs pēc Vārtu atvēršanas vairs ilgi nenodzīvoja. Bartimajs teica, ka viņa seja…

Kitija nolamājās un novērsās no spoguļa. Lai arī kāds būtu gaidāmais risks, tas šķita nieks salīdzinājumā ar to, kas paš­laik notika blakuszālē. Viņa bija izlēmusi mēģināt, un tā tas arī notiks. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Raudāšana neko nelīdzēs. Punkts.

Nekas cits nebija atlicis kā apgulties pentaklā.

Grīda bija cieta, bet galva patīkami atspiedās uz mīkstā spilvena. Zāļu smarža kutināja nāsis. Meitene sažņaudza rokā atslēgu un dziļi ieelpoja.

Pēkšņi viņa kaut ko iedomājās, pacēla galvu, lai paskatītos uz savu ķermeni, un nikni secināja, ka viņa ir par garu kājas sniedzās ārpus apļa. Varbūt tam nebūtu nekādas nozīmes, bet varbūt tomēr. Kitija nogūlās uz sāniem un salieca ceļus, it kā gulētu gultā. Viņa aši palūkojās apkārt… Jā, tagad viss bija kār­tībā. Gatavs.

Gatavs kam? Meiteni pēkšņi pārņēma neticība. Varbūt tas atkal bija viens no viņas sapņiem, muļķīga iedoma, ko bija iedve­sis Bartimajs. Bija neprāts domāt, ka viņai izdosies paveikt to, kas divtūkstoš gadu laikā nebija izdevies nevienam citam. Par ko gan viņa domāja? Viņa taču nebija pat burve!

Bet varbūt tieši tā bija priekšrocība? Bartimajs bija mudi­nājis mēģināt, viņa to zināja. Pēdējie džina vārdi aizlidojot bija saistīti ar Ptolemaju un viņu: "Mums visiem ir dažādas sais­tības, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas." Pagaidām… kas cits tas varēja būt, ja ne mājiens viņai? Ptolemajam nebija nekādu ierobežojumu, viņš bija devies uz Citu pasauli, norai­dot visus līdzšinējos burvju likumus un apgriežot tos kājām gaisā. Un, lai izdarītu to, ko bija izdarījis viņš, nevajadzēja zināt vairāk par parastajiem Izsaukšanas vārdiem Apokrifa instruk­cijās tas bija skaidri pateikts. Grūtākais šķita beigās pasaukt dēmonu. Kitija to varēja izdarīt. Jautājums bija vai tas dar­bosies?

Bija tikai viens veids, kā noskaidrot.

Meitene aizvēra acis un mēģināja atslābināties. Istaba bija klusa, caur durvīm neieplūda nekādas skaņas. Vai bija laiks sākt Izsaukšanu? Nē, kaut kas vēl nebija kārtībā… Kas? Kitija pēc brīža saprata, ka bija pārāk cieši sažņaugusi rokā atslēgu. Tā bija pat iegriezusies ādā. Tas parādīja, cik ļoti viņa ir nobijusies. Meitene mēģināja koncentrēties un atslābināties. Tagad auk­stais metāls tikai viegli pieskārās ādai. Labāk…