Ptolemaja vārti

Kad mēs bijām tirgus vidū, es pamanīju kaut ko kustamies virs jumtiem. Atdevu savu nūjas galu Penrenutetam, pārvērtos par putnu un pacēlos gaisā, lai izpētītu situāciju. Un es redzēju…

Viņš apklusa. Citas pasaules apkārtne pēkšņi bija kļuvusi melna, tā izskatījās kā debesis negaisa laikā. Un tad parādījās attēls jumti, ko saule bija izbalinājusi baltus kā kaulus, un debesīs tumši tēli, spārnus izpletuši un garās astes izstiepuši, saulē zvīņas mirdzinādami. Vienam bija čūskas-galva, citam vilka purns, bet cits izskatījās kā galvaskauss ar ņirdzošiem zobiem. Tad attēls pazuda.

Romieši bija izsaukuši daudz džinu un vairākus ifrītus. Viņi mūs ielenca no visām pusēm. Mēs bijām tikai četri. Ko mēs varē­jām izdarīt ? Mēs palikām uz vietas un cīnījāmies. Te, uz ielas, cilvēku burzmā, mēs stāvējām un cīnījāmies par viņu. Attēli sašūpojās, te pienāca tuvāk, te attālinājās dūmi, sprādzieni, zilas un zaļas enerģiju šautras. No debesīm novēlās dēmons ar galvaskausu sejas vietā, saķēris vēderu, kurā bija izrauts cau­rums. Pie krēsla stāvēja dēmoni ar nīlzirga un ibisa galvām.

Afa mira pirmais, zēns turpināja. Tad Penrenutets un Teti. Es pacēlu vairogu un aizrāvu Ptolemaju prom. Izlauzos cauri sienai, nogalināju vajātājus, aizlidoju. Viņi mums sekoja kā bišu spiets.

Kas notika tālāk ? Kitija jautāja. Zēns atkal bija apklusis. Vairs neparādījās nekādas atmiņu ainas.

Man trāpīja sprādziens. Tas mani ievainoja. Es vairs neva­rēju palidot. Es ielauzos nelielā templī un aizbarikādēju durvis. Ptolemajs izskatījās slikti sliktāk nekā iepriekš. Laikam vai­nīgi bija tie maģiskie dūmi vai kas cits. Mēs vairs nevarējām izbēgt.

Un tālāk ?

Nespēju par to runāt. Viņš pasniedza man pašu lielāko dāvanu. Tas arī viss.

Zēns nodrebinājās. Viņš pirmo reizi palūkojās uz Kitiju.

Nabaga Ptolemajs! Viņš domāja, ka viņa paraugs palī­dzēs samierināt burvjus un garus. Ka par viņa ceļojumu lasīs daudzas burvju paaudzes, ka daudzi viņam sekos un palēnām notiks abu pasauļu savienošanās. Toreiz viņš man tā teica. Par spīti savam izcilajam saprātam, viņš tomēr kļūdījās. Ptolemajs nomira, un viņa idejas tika aizmirstas.

Kitijas tēls sarauca pieri. Kā tu drīksti tā teikt, kad arī es esmu šeit? Arī Netenjels lasīja to grāmatu, un Butona kungs…

Apokrifs ir tikai fragmenti no Ptolemaja grāmatas. Viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai uzrakstītu visu darbu. Turklāt tādi cil­vēki kā Netenjels lasa, bet netic.

Es ticēju.

Jā, tu ticēji.

Ja tu atgriezīsies un palīdzēsi glābt Londonu, tu turpināsi Ptolemaja iesākto darbu. Cilvēku un džinu sadarbību. To taču viņš vēlējās, vai ne?

Ptolemajs man nekad nepavēlēja.

Arī es tev nepavēlu. Tu vari darīt, kā vēlies. Es tikai lūdzu palīdzību. Ja nevēlies palīdzēt, lai notiek.

Nu… zēns izstaipīja rokas, tas runā pretī veselajam saprā­tam, bet nebūtu slikti nolikt pie vietas Fakvarlu. Bet mums ir vajadzīgs zizlis. Bez tā nekas neizdosies. Turklāt es nevēlos uz Zemes uzkavēties ilgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka būšu iesprostots…

Paldies, Bartimaj! Pateicības uzplūdā Kitija apmeta savas tievās rokas zēnam ap kaklu. Burbulim līdzīgā galva piespiedās zēna augstajai, gludajai pierei.

Labi, labi, nesāc nu puņkoties. Tu esi nesusi savu upuri, tagad ir mana kārta.

Zēns mierīgi, bet pārliecinoši atbrīvojās no apskāviena un nostājās uz kāpnēm.

Labāk dodies atpakaļ, pirms nav par vēlu.

Kitijas tēls pārmetoši palūkojās uz zēnu, bet tad niknumā pielēca kājās.

Ko tu ar to gribi teikt? Tu tikai atkārto un atkārto… Kas tas par upuri?

Domāju, ka tu zini. Man žēl.

Par ko ? Es tev iebelzīšu!

Kā? Tev taču nav roku.

Vai… nogrūdīšu no kāpnēm. Runā!

Patiesību sakot, Kitij, Cita pasaule nav vēlīga cilvēkiem. Tāpat kā mana būtība cieš uz Zemes, tā arī tavējā cieš šeit.

Un tas nozīmē…?

Tas nozīmē, ka tu esi labprātīgi atdalījusi savu garu no ķer­meņa. Par laimi, ne uz pārāk ilgu laiku. Ptolemajs palika daudz ilgāk, viņš nespēja rimties uzdot jautājumus. Viņš te bija divreiz tik ilgi. Bet… . Bet? Saki taču!

Tēls palēca uz priekšu, rokas izstiepis, galvu kareivīgi atgā­zis. Zēns paspēra atpakaļ pēdējo soli un palika stāvam zilā gaisā.

Vai tu neredzi, cik labi tu jau tiec galā ar šo tēlu ? Sākumā tu biji bezcerīga! Tu jau tagad pamazām aizmirsti savu saikni ar Zemi. Kad Ptolemajs atgriezās uz Zemes, viņš bija aizmirsis gandrīz visu. Viņš nespēja staigāt, nevarēja pakustināt rokas un kājas… Viņam bija vajadzīgs pārcilvēcisks spēks, lai vēlreiz mani izsauktu. Un tas nav viss. Kamēr tu esi šeit, tavs ķermenis uz Zemes mirst. To jau nevarētu arī vainot, vai ne ? Saimniece to ir pametusi. Tāpēc labāk atgriezies, Kitij. Atgriezies ātri.

Bet kā? Es taču nezinu, kā.

Viņu pāršalca bailes. Burbuļgalvas lelle nedroši mīņājās uz kāpnēm. Zēns pasmaidīja, pienāca tuvāk un noskūpstīja viņu uz pieres.

Tas ir pavisam vienkārši. Vārti joprojām ir vaļā. Es varu tevi atlaist. Atbrīvojies. Tavs darbs ir padarīts.

Viņš atkāpās. Lelle, zēns un stikla zāle sadrupa putekļos. Kitija izplūda pa visu Citas pasaules telpu starp gaismām un krāsām. Viņa plūda prom, un visapkārt bija nāves tukšums.

piektā daļa

Aleksandrija