Ptolemaja vārti

-  Ak tā, viņa neticīgi lūkojās spogulī. Tu tā domā?

-   Jā, pirms tu tās samiedzi! Notici man. Jaunais burvis nolika spoguli uz galda. Kitij, man tev kas jāizstāsta, viņš teica. Dēmoni ir izlauzušies no Vaitholas. Pēc tam kad atradu tevi šeit guļam bez dzīvības, es mēģināju iedarbināt zizli, bet… viņš nopūtās, man neizdevās. Runa nav par buramvārdiem. Es tagad esmu daudz gudrāks nekā pirms trim gadiem. Vien­kārši man nav pietiekami daudz spēka, lai liktu tam darboties. Un bez zižļa mēs nevaram stāties pretī Nūdam.

-   Netenjel…

-  Varbūt pilsētā ir vēl citi burvji, kurus nav pakļāvuši dēmoni. Neesmu meklējis. Bet, pat ja mums izdotos sapulcināt sabied­rotos un viņu džinus, Nūda ir pārāk spēcīgs. Zizlis bija mūsu vienīgā cerība.

-  Tā nav, Kitija noliecās uz priekšu. (Burvim bija taisnība viņa jau tagad kustējās mazliet drošāk. Tikai iesākumā viss bija licies svešs un nepazīstams, it kā viņa nespētu pavēlēt saviem kauliem un nervu šūnām.) Es nedevos uz Citu pasauli prieka pēc, viņa sacīja. Tu dabūji zizli, bet es atradu Bartimaju. Un tagad viss, kas mums jāizdara, ir jāsaliek tie abi kopā. Kitija plati pasmaidīja.

Burvis neizpratnē pašūpoja galvu. Kā tu to domā?

-   Nu, tas tev pārāk nepatiks…

32 bartimajs

i3ēra mākonis kļuva par dūmu stabu, kas uzmutuļoja pen­takla centrā. Tas pacēlās pret griestiem ar tādu spēku kā ūdens, kas izlauzies no avota. Dūmos parādījās divas viltīgas, dzeltenas acis. Tās samirkšķinājās.

Man bija padomā pavisam kas cits.

Pretējā pentaklā stāvēja tumšmatains jauneklis, atbalstījies uz zižļa. To es tūlīt pat pazinu. Nebija nekas grūts aura no tā staroja ar saules spēku. Mana būtība tā priekšā sačokurojās.

Slikti. Es biju pārāk vājš. Nevajadzēja piekrist.

Likās, ka burvis domā līdzīgi. Viņa seja bija bāla kā drēbe.

Viņš savācās un mēģināja runāt pavēloši. Bartimaj!

Netenjel. [81] [1] Mēs abi mēģinājām runāt nikni, pārliecinoši, zemā balsī. Nevienam no mums tas īsti neizdevās. Viņa balss vairāk līdzinājās suņa vai sikspārņa spiedzieniem, bet manējā bija kā vecmeitai, kas pieprasa brokastīs kafiju ar sviestmaizi.

Viņš noklepojās, palūkojās uz grīdu, nedaudz pakasīja galvu, norūca kaut ko nesaprotamu… Darīja visu, lai nevajadzētu ieska­tīties man acīs kā vīram pieklājas. Nevarētu teikt, ka es uzvedos labāk. Dūmu kolonna nevis nerimtīgi mutuļoja, bet gan šķita apsveram, kā labāk savīt savus dūmu diegus. Ja mēs te būtu divi vien, es noteikti sāktu adīt no dūmu pavedieniem džemperi, bet pēc pāris sekundēm mūs kāds ļoti rupji pārtrauca.

-   Ķerieties taču klāt!

Nemaz nevajadzēja minēt, kas tā bija. Burvis un dūmu stabs savos pentaklos nemierīgi sarosījās, izskatīdamies dziļi aizvai­noti.

-   Zinu, zinu, Kitija teica, un neapskaužu nevienu nojums. Vienkārši izdariet to! Mums nav daudz laika.

Jāsaka, ka viņa izskatījās spriganāka, nekā es biju paredzē­jis. Jā, viņa bija nedaudz nedroša, viņai bija sirmi mati, āda novecojusi un grumbaina, tomēr viņa neizskatījās ne uz pusi tik briesmīgi kā Ptolemajs. Turklāt acis viņai mirdzēja, tajās bija tāda gaisma, ko es nekad iepriekš nebiju redzējis. Es skatī­jos uz meiteni ar jūtām, kurās vienlaikus jautās gan cieņa, gan žēlums.

-   Nesteidzini mūs, es sacīju. Mēs līdz tam nonāksim.

-   Tieši tā, Netenjels piekrita. Ko tādu nedrīkst sasteigt.

-   It kā tu zinātu, meitene nošņāca. Kas tā par kavēša­nos?

-   Nu, viņš iesāka, tikai tas, ka…

-   Es, piemēram, iesāku ļoti cieņpilnā balsī, piekritu kam tādam tikai ar norunu, ka mans saimnieks būs vidējā fizisko spēju līmenī. Bet, nopētījis šo eksemplāru, es sāku šaubīties.

-   Turi muti!

-  Atvaino, bet viņš ir nožēlojams, es turpināju. Tikko spēj nostāvēt kājās, ādu nodedzinājis buboņu mēris. Turklāt plecs asiņo. Varu derēt, ka viņam vēderā ir tārpi.

Meitene sarauca pieri. Plecs? Kur?

Netenjels atmeta ar roku un sāpēs saviebās. Nekas. Tas nebūs šķērslis.

-   Kāpēc tu man nepateici?

-   Tāpēc ka mums nav laika, viņš nošņācās, kā jau tu nerimstoši atkārto.

-   Taisnība, es piekritu.

-   Patiesībā es arī neesmu pārliecināts, ka gribu ko tādu darīt, burvis turpināja, uzmezdams man niknu skatienu. Nesaprotu, kā, tavuprāt, tas darbosies. Viņš ir pārāk vājš, lai būtu noderīgs palīgs attiecībā uz zizli, turklāt visādi citādi samaitāts. Kas zina, kādu ļaunumu viņš man var nodarīt! Tas ir kā uzaicināt pāris ganu suņu dzīvot tavā guļamistabā.

-  Tiešām? es iebļāvos. Arī es neesmu sajūsmā par iespēju tikt ieslodzītam tādā zemes radījumā! Tev iekšā viss noteikti ir slapjš un pretīgs, gļotas un sarecējumi…

-  Aizverieties! Kitija iesaucās. Jāsecina, ka ceļojums viņas balss saitēm par ļaunu nebija nācis. Jūs, abi! Tur, ārā, tiek izpostīta mana pilsēta, un mums jāliek lietā zizlis, lai ienaid­niekus apturētu. Vienīgais veids, kā varam to izdarīt, ir, salie­kot kopā tavas zināšanas, Netenjel, ar tavu enerģiju, Bar­timaj. Jā, varbūt jūs abi varat būt mazliet neapmierināti, bet…

Es palūkojos uz Netenjelu. Dzirdēji, ko viņa teica? Maz­liet?

Viņš pašūpoja galvu. Saki viens cilvēks…