Ptolemaja vārti

-  Bet tas taču nebūs uz ilgu laiku! Varbūt pāris stundu. Un tad Netenjels tevi atbrīvos.

-   Pagaidi, Netenjels ierunājās. Man nepieciešama kāda garantija, ka šis radījums nepūlēsies iznīcināt manu prātu! Tas pēc viņa izskatītos…

-  Jā, kā tad! es iebrēcos. Un līdz ar to aizlaistu vējā savu vienīgo iespēju tikt prom no šīs Zemes? Es netaisos vadīt savu dzīvi līdz mūža galam tavā galvā, draudziņ! Neuztraucies. Man ir vajadzīgi tie Atbrīvošanas vārdi, tāpēc es tavā prātā neko neaiztikšu.

-   Pielūko, lai tā būtu!

Mēs nikni lūkojāmies viens uz otru.

Meitene sasita plaukstas. Un tagad metam šo pozu pie malas! Es nesabojāju savu veselību tikai tāpēc, lai noskatītos, kā jūs abi, muļķi, te strīdaties! Vai mēs beidzot varētu ķerties pie lietas?

Burvis nošņaukājās. Labi.

Dūmu stabs izstiepās līdz griestiem. Labi.

-   Tas jau izskatās daudz labāk.

Es nekad nebūtu ko tādu darījis, ja nebūtu šīs meitenes. Bet viņai bija taisnība, kad viņa Citā pasaulē piesauca Ptole­maja vārdu. Kā jau Kitija bija uzminējusi, tas bija mans vājais punkts, mana vaļējā brūce. Un pat divu tūkstošu gadu krātais cinisms neļāva to sadziedēt, lai kā es arī centos. Visu šo laiku manī bija dzīvojušas atmiņas par ēģiptiešu burvi un viņa cerību, ka džini un cilvēki kādudien varētu strādāt kopā, bez ļaunuma, nodevības un slepkavošanas. Tā bija muļķīga doma, un es jau tolaik tai neticēju, jo vienkārši bija pārāk daudz pierādījumu, kas liecināja par pretējo. Bet Ptolemajs bija tam ticējis, un ar to pietika. Pat atbalss no viņa ticības bija pietiekami stipra, lai mani uzveiktu, kad Kitija ieradās Citā pasaulē, atkārtojot Pto­lemaja cēlo žestu.

Viņa bija atjaunojusi saikni. Un, tā kā tas bija izdarīts, mans liktenis bija izlemts. Par spīti veselajam saprātam, es Ptolemaja dēļ būtu meties uguns bedrē, un tagad Kitijas dēļ es darīšu to pašu.

Ko es te runāju? Uguns bedre? Skābes vanna? Naglu pilna gulta? Jebkas būtu labāk par to, kas mani sagaidīja.

Man pretējā pentaklā stāvēja burvis, kas mēģināja sakopot fizisko spēku, atkārtoja buramvārdus, gatavojās tos izteikt. Dūmu stabs savā pentaklā šūpojās šurpu turpu kā ieslodzīts tīģeris. Es pamanīju, ka abu pentaklu līnijās bija caurumi, kas man ļautu nekavējoties tos šķērsot. Viņi nu gan man uzticējās… Es būtu varējis izlauzties, aprīt tos abus un tad nozust, dun­godams dziesmiņu. Daļa manis burtiski rāvās to izdarīt, kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu sava vecā saimnieka sejas izteiksmi. Bija pagājis tik daudz gadu, kopš es biju aprijis kādu burvi. [82] [1] Ja gribam būt precīzi, tieši divi simti. Kāds mans čehu saimnieks bija sācis pieņemties svarā. Es viņu par to pastāvīgi ķircināju, novedot nabaga vīru tādā stāvoklī, ka viņš vienmēr kļuva aizkaitināts un spiests aizstāvē­ties. Kādu nakti es viņu izaicināju pieskarties ar rokām kāju pirkstiem, kamēr viņš stāvēja pentaklā. Viņam tas ar pūlēm izdevās, bet, tā darot, viņa dibens izspiedās pāri pentakla malai, ļaujot man rīkoties. Jā, viņš bija krietni resns, bet tik un tā garšoja labi.

Bet Kitija, protams, dienas kārtībā nebija iekļāvusi nekādu aprīšanu, tāpēc es apspiedu kārdinājumu.

Turklāt bija jāņem vērā ari mans nožēlojamais fiziskais stā­voklis. Pat tik vienkāršu formu kā dūmi jau bija diezgan grūti uzturēt. Man bija nepieciešama aizsardzība, turklāt ātri.

Varbūt mēs to varētu paveikt šodien, ja vien tev nav iebil­dumu, es uzsaucu burvim.

Netenjels izbrauca pirkstus caur matiem un palūkojās uz Kitiju. Ja viņš nespēs novaldīt mēli, kad būs manī iemie­sojies, es viņu tūlīt pat atlaidīšu, nedomājot par zizli. Pasaki viņam!

Meitene piesita kāju. Mēs gaidām, Netenjel!

Viņš nolamājās, paberzēja vaigu un sāka. Buramvārdi bija improvizēti tiem trūka man tik ierastās elegances un pabeig­tības. Palīgteikums "…saslēgt šo nolādēto dēmonu Bartimaju un nekļūdīgi precīzi ieslodzīt…" bija pat nedaudz rupjš, turklāt varēja tikt pārprasts. Bet likās, ka viss iet kā smērēts. Vienu brīdi dūmu stabs mierīgi vijās gaisā, un nākamajā tas jau tika izrauts cauri pentaklam, tad iekšā viņa pentaklā, arvien tuvāk mana saimnieka galvai…

Es saspringu. Pamanīju, ka jaunā burvja acis ir cieši aizvēr­tas…

Plunkš!

Prom! Sāpes bija pazudušas! Tās bija manas pirmās sajūtas. Vienīgās, kam pašlaik bija nozīme. It kā būtu pavēries priekškars un visu izgaismojušas gaismas. It kā es būtu nokļuvis svaigā, vēsā pavasarī. Pat nedaudz līdzinājās tai sajūtai, kāda pārņem, pēc ilgiem verdzības mēnešiem atgriežoties Citā pasaulē, sāpju dzelkšņi, kas bija durstījuši tavu būtību, vienkārši pazūd un tu jūties vienots un vesels. Tas bija kā atsvaidzināties, atjaunoties un atdzimt.