Ptolemaja vārti

Bija laiks koncentrēties. Es jutu, kā manaenerģija aizplūst tā savērpās ap zizli, saistīta ar Netenjela vārdiem. Buramvārdi tuvojās noslēgumam. Zizlis nodrebēja. Gaišas gaismas stīdziņas paspīdēja tajā un it kā sanāca kopā zižļa galā, kur bija attēlots pentakls. Mēs jutām, kā būtnes, kas tajā ir iesprostotas, spiežas pret plaisu, ko mēs tajā bijām izveidojuši, bet mēs jutām, ka Gledstons bija to labi aizzīmogojis.

Pēdīgi Netenjels beidza buramvārdus. Zizlis vienreiz noraus­tījās, un istabu visos plānos piepildīja briljantbalta gaisma. Mēs sagrīļojāmies, un Netenjels aizvēra acis. Un tad gaisma atkal nodzisa. Bija sasniegts līdzsvars. Viss bija mierīgi. Istabā valdīja klusums. Mums rokā ļoti klusi, tomēr sadzirdami dūca zizlis.

Mēs pagriezāmies pret Kitiju un palūkojāmies uz viņu.

Viss kārtībā, mēs teicām.

33 netenjels

tikai tobrīd, kad zizlis tika iedarbināts un džina enerģija izplūda viņam caur rokām, lai nodrošinātu vajadzīgo spēku, Netenjels atcerējās ievainojumu plecā. Tas tik skaudri iesā­pējās, ka zēnam sagriezās galva…. un tad pēkšņi viņš sajuta tādu spēku, kas lika aizmirst visas sāpes. Viņš jutās labāk nekā jebkad.

Viņa ķermenis joprojām mēģināja pierast pie tās dīvainās sajūtas, ko bija atstājusi Bartimaja ierašanās. Tas bija kā elek­trības šoks, kā vilnis, kas gribēja pacelt viņu līdz griestiem, šķita, ka viss ķermeņa svars ir zudis un līdz ar to nespēks. Viņā kūsāja dzīves spars. Ar pēkšņu skaidrību (prāts likās asāks, dziļāks) viņš saprata džina būtību tā nepieciešamību vienmēr būt kustībā, mainīties, pārveidoties. Viņš sajuta, cik smagi šai būtnei ir tikt ierobežotai, būt saistītai pie smagnējās Zemes. Un viņš pamanīja (tikai uz mirkli) bezgalīgu tēlu virkni, tās bija atmiņas, dažādi tēli un situācijas, kas pastāvēja džina atmiņā no senseniem laikiem. Zēnam noreiba galva.

Visas maņas šķita ieguvušas jaunu asumu. Pirksti juta katru šķiedru zizlī, ausis sadzirdēja vismazāko troksnīti. Viņš spēja vēl skaidrāk saskatīt katru plānu visus septiņus plānus. Istabu piepildīja krāsas un auras no zižļa, no viņa paša un visvairāk no Kitijas. Auras gaismā viņas seja atkal šķita jauna un skaista, mati mirdzēja. Viņš būtu varējis mūžīgi tā lūkoties uz viņu…

Izbeidz! Man tūlīt kļūs slikti.

Protams, ja nelietīgais džins izbeigtu kaut ko murmināt viņam galvā.

Es neko nedarīju, Netenjels nikni nodomāja.

Tur jau tā lieta! Zizlis ir iedarbināts. Mums jāiet!

Jā. Netenjels pagriezās pret Kitiju pavisam lēni un piesar­dzīgi, ja nu džinam būtu citi plāni. Tev jāpaliek tepat.

-   Es jūtos jau daudz stiprāka. Netenjelam par izbailēm, viņa paliecās uz priekšu un, ar drebošajām rokām atspiedusies pret krēsla paročiem, piecēlās kājās. Es varu paiet.

-   Tu tik un tā nevari nākt mums līdzi.

Viņš juta, ka džins sakustas, un viņa balss atskanēja Neten­jela mutē. Tas bija visai mulsinoši, turklāt kutēja. Netenjelam taisnība, Bartimajs sacīja. Tu esi pārāk vārga. Ja Netenjela atmiņa mani neviļ kas gan būtu pilnībā iespējams -, tad ēkā vēl varētu būt palikuši gūstekņi, ja vien Nūda jau viņus nav nogalinājis. Varbūt pamēģini viņus sameklēt!

Meitene pamāja. Labi. Un kādi ir jūsu plāni? Varbūt izman­tojiet Novērošanas disku, lai paskatītos, kur ir Nūda?…

Netenjels sagrozījās. Nu…

-  Viņš to sabojāja, džins iebrēcās. Palaida velnēnu brīvībā. Manuprāt, tā bija liela kļūda.

-   Es pats varu atbildēt! Netenjels ierēcās. Bija pavisam dīvaini, just, ka tevi pārtrauc paša mēle.

Kitija uzsmaidīja. Tas bija labi darīts. Nu tad tiekamies vēlāk.

-   Jā. Vai tiešām ar tevi viss kārtībā?

Zēns juta, ka džins kļūst nepacietīgs. Burvja kājas un rokas nodrebēja, it kā viņš gatavotos lēkt un aizlidot pa gaisu… Ņem šo, viņš nolieca galvu, noņēma Samarkandas amuletu un pasniedza to meitenei. Liec ap kaklu; tas tevi pasargās.

-   Tikai pret maģiskiem uzbrukumiem, džins piebilda. Ne pret fiziskiem pāridarījumiem, ne pret paklupšanu, galvas sasi­šanu vai kājas lielā pirksta atdauzīšanu. Bet zināmos apstākļos tas darbojas gluži labi.

Kitija vilcinājās. Man tomēr joprojām piemīt spējas preto­ties maģiskiem uzbrukumiem, viņa iesāka. Varbūt nevaja­dzētu…

-   Tomēr tās nav tik spēcīgas, lai stātos pretī Nūdam, Neten­jels iebilda. īpaši pēc tā, ko tu esi pārcietusi. Lūdzu…

Meitene aplika amuletu ap kaklu. Paldies. Un labu veik­smi.

-   Tev tāpat. Viss bija pateikts. Tas brīdis bija klāt. Neteņjels devās uz durvīm, zodu paslējis, acīm mirdzot. Viņš neatskatījās. Uz grīdas viņam priekšā mētājās salauzto durvju gabali. Zēns tiem uzmanīgi pārkāpa pāri, turpretim džins salieca kājas un lēca. Kājas sapinās, Netenjels paklupa, nometa zizli, aizripoja pāri gružu kaudzei un ārā pa durvīm.

Smalki, nodomāja Bartimajs,

Netenjels neko neatbildēja. Viņš paņēma Gledstona zizli un devās prom pa gaiteni.