Ptolemaja vārti

-   Tieši tā, es teicu. Tas esmu es. Domāji, ka es te mierīgi sēdēšu un klusēšu? Padomā vēlreiz! Tagad šajā ķermenī dzīvo­jam mēs abi. Paskaties!

Lai pierādītu, ka man ir taisnība, es pacēlu roku un paurbi­nāju degunu. Viņš iebrēcās: Izbeidz!

Es nolaidu roku. Tas nav viss, uz ko es esmu spējīgs! Ja vēl es liktu lietā tavas domas… Hmm… Te ir gluži kā svešā pasaulē… It kā es būtu iemērkts šokolādes uzputenī, vienīgi pildījums nav tikpat labs. Dažas tavas domas, Netenjel… O, ja Kitija to zinātu!

Jaunais burvis beidzot atguva kontroli pār savu muti. Pie­tiek! Es te esmu noteicējs. Mēs tā norunājām. Mums jāstrādā vienoti, vai arī notiks izgāšanās.

Kitija ierunājās: Viņam taisnība, Bartimaj! Mēs esam iztē­rējuši pārāk daudz laika! Paskatīsimies, kā jūs protat sadar­boties!

-   Labi, es teicu. Bet viņam jāieklausās manī. Es zinu vai­rāk par Fakvarlu un Nūdu nekā viņš. Es spēšu paredzēt, kāds būs viņu nākamais solis. Turklāt es lieliski spēju kustināt viņa ķermeni. Skaties!

Es jau biju izspriedis, kā darbojas kāju -muskuļi. Saliecu Netenjela kājas, izstiepu tās, un mana būtība paveica pārējo mēs pārlēcām pāri galdam un nokļuvām istabas otrā galā.

-   Nav slikti, vai ne? es iesmējos. Iet kā smērēts. Es atkal saliecu kājas, izstiepos… Bet tajā pašā mirklī burvis mēģi­nāja iet pretējā virzienā. Mūsu ķermenis sašūpojās, viena kāja bija parauta gaisā, otra pret to apmēram 170 grādu leņķī. Mēs sagrīļojāmies, vienā balsī iebļāvāmies un nokritām uz paklāja.

-  Jā, Kitija novilka. Kā smērēts.

Es ļāvu Netenjelam piecelt mūs kājās. Es zināju, ka tā notiks, viņš nošņācās. Tas ir bezcerīgi.

-  Tev vienkārši nepatīk klausīt pavēlēm, es atcirtu. Nepa­tīk, ka tavs vergs kaut ko nosaka. Burvji vienmēr…

-  Apklustiet! Kitija uzsauca. Vai nu tā bija meitenes aura, vai kas cits, bet strīdēties ar viņu likās nevajadzīgi. Mēs apklusām un ļāvām viņai runāt. Ja jūs uz brīdi pārstātu ķildoties, tad redzētu, ka kopā strādājat labāk nekā Nūda un pārējie savos nozagtajos ķermeņos. Fakvarls Hopkinsa ķermenī jutās kā mājās, bet viņš jau bija daudz vingrinājies. Pārējie bija gan­drīz bezpalīdzīgi.

-  Viņai taisnība, Netenjels atzina. Nūda nespēja pat paiet.

Džins beidzot ķērās pie lietas. Tur taču ir vairākas būtis­kas atšķirības, es teicu. Pirmkārt, es neesmu izpostījis tavu prātu. Tas acīmredzot palīdz. Otrkārt, es zinu tavu īsto vārdu. Deram, ka tas sniedza man dziļāku piekļuvi tev, nekā citi gari spētu cerēt. Redzi nu. Es jau zināju, ka tas vienu dienu node­rēs.

Burvis pakasīja zodu. Varbūt…

Šo filozofisko spriedelējumu aprāva nikns sauciens. Kāda starpība! Kitija iesaucās. Vienkārši pastāstiet viens otram par saviem plāniem un tad izvairīsieties no šādiem muļķīgiem kritieniem. Un kā būs ar zizli?

Kā būs ar zizli? Visu šo laiku mēs to bijām turējuši rokā, un pat cauri Netenjela kauliem un miesai es spēju sajust tā diženumu. Es jutu to dižo būtņu nemierīgo rosīšanos, kas bija iesprostotas zizlī, dzirdēju, kās tās lūdzas, lai izlaiž brīvībā. Zīmogi un noslēdzošie vārdi, ko Gledstons bija uzlicis koka zizlim, bija tikpat spēcīgi kā dienā, kad viņš tos bija izveidojis. Par laimi mums jo, ja visas šīs būtnes tiktu atbrīvotas vienlaikus, tās noslaucītu no zemes vairākus pilsētas rajonus. [86] [1] Tas ir apmēram tāpat kā atvērt kolas pudeli. Nē. Vēl aizraujošāk iedomājies, ka pudele pirms tam tiek sakratīta. Tad tu lēni, lēni pagriez vāciņu tikai lai tā uzdzirkstītu pavisam nedaudz. Un tad tās spēks var tikt pavērsts, kur vien vajadzīgs. Ja tu pagriez pārāk daudz vai pārāk strauji, dzēriens uzlīst tev uz rokām. Vēl tikai varētu pieminēt pāris svarīgas vēs­turiskas celtnes, kas izpostītas, neuzmanīgi lietojot maģiskus priekšmetus: Aleksandrijas bibliotēka, Faras bāka, Babilonas gaisa dārzi, Zimbabves pil­sēta un Knosās zemūdens pils.

Kitija mūs vēroja ar piemiegtām acīm. Vai jūs domājat, ka spēsiet to iedarbināt?

Jā, mēs atbildējām.

Netenjels satvēra zizli ar abām rokām. (Es atļāvu viņam vadīt mūsu locekļus. Tas bija viņa brīdis tieši zēns zināja īstos vārdus, lai iedarbinātu procesu. Es tikai sniedzu papildu enerģiju viņa gribasspēkam.) Mēs stāvējām, kājas turot plati un sasprindzinot ķermeņa augšdaļu. Kamēr zēns sagatavojās, es palūkojos uz istabu ar viņa acīm. Krēslā sēdēja Kitija. Viņas aura bija gandrīz tikpat spēcīga kā zizlim. Aiz meitenes atradās durvis, kas nesen bija uzspridzinātas. Uz grīdas stāvēja sakrauti vairāki dedzināšanas stienīši un Elementu lodes. Tās bija atne­sis Netenjels, izmantojot sprādziena kastīti, lai atvērtu durvis. Viņš jutās tik noraizējies par Kitiju, ka bija aizmirsis par sāpēm plecā, par nogurumu…

Bija tik dīvaini vērot, kā strādā cilvēka prāts. Tas sagrozījās kā aizmidzis cilvēks, kamēr apziņa stingri turējās pie skaitāma­jiem buramvārdiem. Man parādījās vairākas sejas Kitijas seja, kādas vecākas sievietes seja, bet citas es nemaz nepazinu. Un tad pavisam pēkšņi un negaidīti arī Ptolemaja seja. Es tik sen nebiju to redzējis… divtūkstoš gadus… Bet šis attēls nebija Ptolemajs, tās bija tikai atmiņas par mani.