Ptolemaja vārti

Paskat! Tas virs izdzīvoja pēc sprādziena! Laikam viņam piemīt pretošanās spējas…

Netenjels pacēla roku priekšā acīm. Tavas domas lido tik ātri, ka es nespēju izsekot! Mēģini vienkāršāk…

Labi. Vai zizlis ir gatavībā? Tad aiziet!

Pirms Netenjels bija sagatavojies, viņa kājas jau bija uzlido­jušas gaisā un viņš attapās degošo kiosku vidū. Cauri dūmiem, garām sievietei ar mazu bērnu uz rokām. Vēl viens lēciens. Tieši priekšā, pie strūklakas, saliecies kā nezvērs stāvēja Klaivs Džen­kinss. Viņa acīs dega zaļas liesmas, mute bija pavērta, no rokām plūda dzelteni dūmi.

Netenjels šokēts skatījās uz šo figūru, tikko apvaldīdams bai­les. Viņš pacēla zizli…

Viņa kājas atkal lēca, un zēns attapās, lidojot pa gaisu. Viņam aiz muguras atskanēja sprādziens, seju nobrāza akmens šķem­bas. Viņš nolaidās uz lauvas statujas, tieši zem Nelsona kolon­nas.

-   Kāpēc tu mūs pārcēli citur? viņš iesaucās. Es tikko biju sagatavojies…

Vēl viena sekunde, un mēs jau būtu uzsprāguši. Mums jābūt ātrākiem. Neriana ir ifrīts, viņa lieki laiku netērē.[88][1] es pirmoreiz satikos ar Nerianu Āfrikā, Scīpionu kampaņas laikā. Viņas mīļākā iemiesošanās forma bija lokana vēderdejotāja, kas klusi piela­vījās…

-   Vai tu vienreiz nebeigsi? Es mēģinu koncentrēties. Neten­jels pievērsās zizlim, koncentrējās…

Pasteidzies! Viņa tuvojas! Ja mums būtu Samarkandas amu­lets, par to varētu tikai pasmieties… Kāpēc tu to atdevi Kitijai?

Ak jā, sapratu. Skaidrs. Ir pagalam grūti uzturēt strīdu, ja vari lasīt otra domas, vai ne? Ā, tuvojas sprādziens! Es lēkšu.

-   Dari tā.

Tiešām ? Tu neiebilsti ?

-   Nu taču!

No dūmu aizsega parādījās briesmīga, lēkājoša figūra. Ifrītam bija izdevies iekustināt cilvēka ķermeni, lai gan viņš pār­vietojās nevis normāli, bet uz pirkstgaliem. Zeltainas gaismas stars satrieca putekļos lauvas skulptūru, bet Bartimajs jau bija sasprindzinājis muskuļus, un Netenjels juta, ka lido pāri Džen­kinsa galvai un nolaižas viņam aiz muguras.

Tagad, Bartimajs pavēlēja.

Netenjels izteica vienu vārdu. Zizlis tika iedarbināts. No pen­takla zižļa galā izšāvās balta gaisma dimantcieta un apmē­ram rokas resnumā. Zeme notrīcēja, Netenjelam klabēja zobi. Gaismas strēle palidoja garām Klaivam Dženkinsam un trāpīja Nelsona kolonnā, griežot to kā nazis sviestu. Tad tā pazuda. Netenjels palūkojās augšup. Arī ifrīts palūkojās uz turieni. Pil­nīgā klusumā kolonna salīgojās un likās izstiepjamies… un gāzās lejup, ar tādu kā kliedzienu šķeļot gaisu. Bartimajs jau lēca malā, cauri degošam kioskam, nogāžoties uz ietves un smagi atsitot ievainoto plecu. Tikmēr kolonna novēlās uz zemes un sašķēla laukumu divās daļās.

Netenjels tūlīt pielēca kājās. Sāpes plecā bija neizturamas. Bet prātā skanēja nikna balss. Tu neproti mērķēt! Nākamreiz to darīšu es!

-   Nē, nedarīsi vis. Kur palika dēmons?

Sen jau prom, nav nekādu šaubu. Tu jau pašā sākumā visu salaidi dēlī!

-   Paklausies, zēna uzmanību piesaistīja kustība pāris metru tālāk. Starp kioskiem bija paslēpusies sieviete ar trim bērniem. Netenjels pastiepa roku. Viss kārtībā, viņš teica. Es esmu burvis…

Sieviete iekliedzās, bērni vēl ciešāk saspiedās viņai apkārt. Zēnam galvā atskanēja sardoniska balss. Jā, tas nu gan bija gudri! Ļoti pārliecinoši. Kāpēc uzreiz nepiedāvāt pārgriezt viņiem rīkli ?

Netenjels nolamājās. Tad pamēģināja pasmaidīt. Esmu jūsu pusē, viņš sacīja. Palieciet tepat…

Viņš pēkšņi palūkojās augšup. Viņam galvā atskanēja balss: Redzi? Caur degošajām, saplēstajām kiosku drēbes sienām, caur putekļu mākoņiem, kas pacēlās no sagāztās kolonnas, viņš pamanīja kustamies kaut ko zaļu. Zēns sasprindzināja ska­tienu augstākos plānos vēl labāk varēja saskatīt divas zaļas, mirdzošas acis un kustību tumsā. Arvien tuvāk nāca Klaiva Dženkinsa ķermenis, tipinot no kioska pie kioska, cerot viņus pārsteigt nesagatavotus.

Bartimajs ierunājās: Šoreiz tā būs Plūsma… Tāpēc, ka es esmu džins es to vienkārši zinu. Plūsma aptver loti plašu vidi. Viņa cer tevi notriekt. Es varētu virs mums uzlikt Vairogu, bet tas neļaus darboties zizlim.

-  Vai tu vari uzlikt Vairogu virs tiem cilvēkiem? Tad dari tā! Mums tas nebūs vajadzīgs.

Netenjels ļāva, lai viņa roka paceļas. No izstieptajiem pirk­stiem izplūda enerģija. Virs mātes un bērniem izpletās zils kupols, ieskaujot viņus. Burvis pagriezās atpakaļ pret laukumu. No zemes cēlās putekļi, pa gaisu lidoja sadegušas auduma plēksnes. Dēmons nebija redzams.

-   Kur tas ir?

Kā lai es zinu ? Tev taču nav acu pakausī! Es varu skatīties tikai turpat, kur tu.

-   Labi, labi, nomierinies.

Es esmu mierīgs. Tu neesi. Visas tās dīvainās ķīmiskās reak­cijas, kas notiek tavā ķermenī, kas tevi satrauc… Nav brīnums, ka cilvēki nedomā skaidri! Tur! Nē, tas ir tikai vējš, kas kustina drēbi. Ā! Tas nu gan lika man salēkties.

Netenjels pārskatīja laukumu. Zizlis viņa rokā dūca. Viņš mēģināja neklausīties džina pļāpāšanā, nedomāt par viņa atmi­ņām, kas riņķoja pa paša prātu. Kur tas dēmons varēja slēpties? Aiz kolonnas? Diez vai, pārāk tālu… Kur tad?

Neredzu, Bartimajs sacīja. Varbūt viņa ir aizbēgusi.